Pirmais pasaules karš Eiropas avangardiskajai kultūrai atnesa traģēdiju: pārtrauca modernās mākslas līdzšinējo attīstību. Visos starptautiskajos centros pirmskara kustības izklīda pa visu pasauli. Lielākā daļa mākslinieku kļuva par “ vientuļiem cīnītājiem”, kas centās attīstīt sākotnējās ieceres emigrācijā Eiropā, kur nekaroja vai pāri okeānam. Ilgais haoss šķita bezjēdzīgs un satricināja Eiropas gara eliti, kas uzskatīja, ka pie visa vainīga sabiedriskā iekārta. Pieauga anarhistisks noskaņojums, šokā radītais izmisums meistarus noveda pie sabiedrības, kultūras un mākslas noliegšanas. Par naida galveno objektu kļuva vidusslānis un kultūra, kuru mīlēja mietpilsoņi. Cildeno dzeju nomainīja rēkšana korī, Monu Līzi- atkritumu kaudzes, simfoniju- katafonija. Tā tas turpinājās līdz 1916.g., kad izveidojās dadaisms.
Vārds “ dada” ( angļiem- “ tētis”, frančiem- “ koka zirdziņš”) radās nejauši, kad kāds grupas biedrs atšķīra vārdnīcā nenoteikta satura vārdu un tas viņam iepatikās. Citi avoti minēja, ka grupas biedriem ausīs iekritis rumāņu Caras un Janko sarunās dzirdētais “ da, da” vai nosaukums ņemts no kādas Āfrikas cilts valodas, kur raksturots kā “svēts dzīvnieks.” To neuzskatīja par tiešu mākslas stilu, jo neeksistēja apvienotas formas elementi, lai gan dadaisms bagātināja mākslu ar jauniem paņēmieniem, piemēram, “ ready- made.” Tas noliedza visu agrāk un nesen radīto ar ļoti atšķirīgām antimākslas formām un balstījās uz ideālu “ lielais NEKAS, TUKŠUMS, BEDRE.”…
