Zeme – viens no trim ražošanas resursiem
Pirms pievērsties pie tēmas izpētes ir jāgūst vismaz virspusējs ieskats ražošanas resursu teorijā un jāizprot zemes termins ražošanas resursu kontekstā.
Ekonomikas teorijā izceļ trīs (dažreiz arī četrus) ražošanas resursus, sauktus arī par ražošanas faktoriem, ekonomiskiem resursiem, kā arī par resursiem.2 Ražošanas resursi būtībā ir ieviests termins, kas ir paredzēts, lai apzīmētu visu, kas ir nepieciešamas ražošanai vai pakalpojuma sniegšanai Ražošana (šeit un turpmāk arī pakalpojumu sniegšana) ir ierobežoto resursu saimniekošana, kas rodas atbildē uz pieprasījumu, kas rodas neierobežotām vēlmēm pārvēršoties par vajadzībām ar iespējām tās apmierināt.
Klasiskā ekonomikas brīvā tirgus modelī mājsaimniecības ir resursu turētāji, kas piegādā to uzņēmumiem. Šos, kā jau minēts trīs resursus, ir pieņemts klasificēt šādi:
1. Zeme
2. Darbs
3. Kapitāls
Darba tēma ir „Zeme kā ražošanas resurss Latvijā”, tādēļ šajā nodaļā sīkāk tiks apskatīts tikai šī ražošanas resursa ekonomikas teorija.
Zemei vispārpieņemts ir dalījums atjaunojamos un neatjaunojamos resursos.
Neatjaunojamie resursi ir tādi resursi, kurus ir iespējams izmantot tikai vienu reizi un atkārtota izmantošana ir neiespējama. (Vērtējumi tiek veikti mūsdienās pieejamo tehnoloģiju ietvaros.)
Par klasisku piemēru jāmin nafta. Tās daudzums zemes dzīlēs ir noteikts un tās atjaunošanās tempi ir tik niecīgi, ka ekonomikā, zinātnē, kas pēta cilvēka saimniekošanu, vērtējot šos tempus ar „cilvēka aci”, tas ir novērtējot tos salīdzinājumā ar cilvēka dzīves ilgumu, tiek uzskatīts, ka šis resurss ir neatjaunojošs, tas ir, tā daudzums ir fiksēts. Šādiem resursiem ir raksturīgs tas, ka ražošanas izmaksas, pārējiem apstākļiem paliekot nemainīgiem, nepārtraukti palielinās. Tas ir tādēļ, ka resursi atrodas dažādās ģeogrāfiskās lokācijās un to iegūšana notiek sākot no ekonomiski izdevīgākām. …
