Čūska, svece un citi medicīnas vēstures simboli

Lai arī cik tālu palūkotos Latvijas medicīnas pagājībā, vienmēr būs atrodamas ziņas, ka kāds ārsts ziedojis dzīvību, sasniedzot sniedzot palīdzību cietējiem lipīgu sērgu laikā. 1657. gada mēra epidēmijā Jelgavā aizgāja bojā īpaši ieceltais mēra ārsts Jēkabs Kompins, ķirurgs Johans Knikenbergs un aptiekārs Johans Dāvids juniors. 1878. gadā, sniedzot palīdzību ar izsitumu tīfu saslimušajiem turku gūstekņiem, inficējās un nomira Jaunjelgavas ārsti Jūlijs Dombrovskis un Oskars Knauts, kā arī Cēsu pilsētas ārsts Ādolfs Vībeks. Apdāvinātās bērnu ķirurģes Ritas Tērmanes mūža pavediens pārtrūka 1960. gada 17. maijā – viņa inficējās operācijas laikā, sniedzot palīdzību poliomielīta slimniekam. Zēns izveseļojās. Jaunajai ārstei – mūsu republikā pirmajai un vienīgajai – pēc nāves piešķīra godpilno Nopelniem bagātās ārstes nosaukumu. Līdzīgu nesavtības piemēru, kad ārsti godprātīgi izpildījuši savus pienākumus, Latvijas medicīnas vēsturē ir daudz. Līdztekus viņiem vēl cildenāka bijusi to cilvēku misija, kuri, nedomājot par draudošajām briesmām, pacietīgi un neatlaidīgi veikuši zinātniskos eksperimentus un izdarījuši atklājumus. Aizejot no dzīves, savus vārdus viņi atstājuši zinātnes vēsturē. Sevišķi traģiska lappuse tajā veltīta maleīna atklāšanai, kuru pagājušajā gadsimta beigās paveica latviešu mikrobiologu grupa.
Piesardzība, uzmanība, ārkārtīga precizitāte ir ļoti nepieciešama ārsta darbā. Pat visniecīgākā kļūme, nejaušs, iepriekš neparedzēts atgadījums var acumirklī izšķirt ārsta likteni. Daudzi patologi šī iemesla dēļ aizgājuši bojā. Uzšķēržot vēdertīfa slimnieka līķi, 1926. gada 27. aprīlī gāja bojā ārsts Alberts Stāks. …