Cukura diabēts ir hroniska, endokrīna slimība, ko rada aizkuņģa dziedzera hormona insulīna trūkums un kam raksturīgi traucējumi ogļhidrātu, tauku, olbaltumvielu, ūdens un minerālvielu maiņā – respektīvi visu veidu vielmaiņas traucējumus un patoloģiskas izmaiņas orgānos un audos. Slimību raksturo virs normas paaugstināts glikozes līmenis asinīs. Cukura diabēta pacienta aizkuņģa dziedzeris insulīnu neizdala, vai arī tas netiek organismā racionāli izmantots. Jebkurā gadījumā šūnas nesaņem glikozi, kas tām nepieciešama enerģijas iegūšanai. Glikoze nenonāk šūnās, bet uzkrājas asinīs un tiek izvadīta ar urīnu. [1;2;4]
1.tipa cukura diabēta pacientiem organisms insulīnu izdala maz vai arī neizdala nemaz. No visiem cukura diabēta pacientiem ar cukura diabēta 1. tipu slimo 10-20%. Visbiežāk ar to saslimst cilvēki, kas ir jaunāki par 40 gadiem.
2. tipa cukura diabēta pacientiem organisms joprojām izdala insulīnu, bet nespēj to efektīvi izmantot. Ar 2. tipa diabētu slimo apmēram 80% visu cukura diabēta pacientu. Parasti saslimst pēc 40 gadu vecuma. [4]
Par cukura diabēta klīnisko ainu ir rakstījuši jau Senās Ēģiptes, Romas, Grieķijas un Indijas ārsti. Pirmais nopietnais cukurslimības apraksts pieder Celsam.
Pirmo eksperimentālo darbu, kurš pierādīja aizkuņģa dziedzera nozīmi cukura diabēta attīstībā, 1869. gadā veica J.Mērings un O.Minkovskis. Paliekoša un izcila nozīme ir krievu zinātnieka L.Soboļeva darbiem, kurš 1901.gadā noskaidroja, ka aizkuņģa dziedzera iekšējā sekrēcija saistāma ar Langerhansa saliņām. [1]
…
