1. Civiltiesību jēdziens, priekšmets un metode.
Tiesības ir specifisku normu kopums. Tiesības sistematizē pa nozarēm. Civiltiesības ir viena no tiesību nozarēm.
Civiltiesības- nozare (tiesību normu kopums) ,kas regulē mantiskās un personiskās nemantiskās
attiecības uz vienlīdzības pamatiem.
Tiesības dalās privātajās un publiskajās.
1)Privātās- vērstas uz konkrēta subjekta interešu aizsardzību. Subjektu vienlīdzība (subjekti nepakļaujas viens otram) rīcības brīvība.
2)Publiskās- vērstas uz sabiedrības kopumā interešu aizsardzību. Subordinācija; pakļautība; brīvība ierobežota. Krimināltiesības; konstitucionālās jeb valsts tiesības; administratīvās tiesības.
Subordinācijas teorija- pazīstamākā teorija civiltiesību un publisko tiesību nošķiršanai. Pirmajā plānā izvirza stāvokli ,kādā subjekti atrodas viens attiecībā pret otru.
Ir 2 stāvokļi:
1) Pakļautība- viens subjekts spēj diktēt savu gribu otram.
2) Vienlīdzība- subjekti atrodas vienlīdzīgās pozīcijās.
Privātajām tiesībām ir raksturīga vienlīdzība, bet publiskajām – pakļautības attiecības.
Subjektu teorija- tas ,uz ko attiecas privātās un publiskās tiesības.
Civiltiesības priekšmets regulē:
1.Mantiskās attiecības- raksturīgs savstarpējs novērtēšanas raksturs, bet ne visur ir šis novērtēšanas raksturs.
2.Personiskās, nemantiskās attiecības- neveic nekādu mantisku novērtēšanu. Civiltiesības šo sfēru regulē maz.
Civiltiesību priekšmets ir sabiedriskās attiecības ( mantiskās ; personiskās nemantiskās attiecības).
Dispozitivitāte jeb dispozitīvā metode- tiesību subjekta izvēles un rīcības brīvība. Atļaujas metode. Cieši saistīta ar vienlīdzību, viens ar otru saistīti.
Civiltiesību priekšmets- tiesības regulē sabiedriskas attiecības. Elementi- subjekti,objekts- uz kuru darbība tiek vērsta, saturs- darbība.…
