1. jautājums Civilās tiesvedības rašanās un attīstība
Pirmie noteikumi par civiltiesisku strīdu izskatīšanu ir izstrādāti Senajā Romā, līdz ar privātīpašuma rašanos, radās nepieciešamība to aizsargāt. Sākumā katrs tiesību pārkāpums tika sodīts ar patvarību, ja pieķēra vietā – varēja nogalināt, vēlāk secināja, ka vajag trešo personu, kas varētu strīdu izšķirt. Pirmsākumos tas bija priesteris – dalībnieki zvērēja sacramentum, ka strīdus lieta pieder viņiem un maksāja ķīlas naudu. Zvēresta jēga – persona nodod sevi Dieva atriebībai, ja zaudē procesu. Priesteris izlēma, kura dotais zvērests ir patiess, nevis kuram pieder lieta. Vēlāk strīdus izšķiršanas noteikumi tika pilnveidoti, atkarībā no strīdus priekšmeta – piemēram, strīdus priekšmetu vai tā daļu atnesa uz “tiesas” vietu un ar īpašiem spieķiem norādot uz lietu apgalvoja :”Tas ir mans!” Tolaik līdz ar šo procedūru beidzās lietas izskatīšanas 1.posms, kura jēga bija strīda priekšmeta noteikšana litis contestatio, pēc kā izlēma kā notiks galvenais tiesāšanās posms - mainhearing. Šis posms sākās ar to, ka izvēlējās tiesnesi, kurš strīdu izšķīra pēc būtības.
Ja izcēlās strīds par saistību izpildīšanu – prasītāju atved parādnieku uz tiesu, ar zvērestu apliecina savas tiesības uz parāda summu. Tas ir prasības aktīvais pamats, t.i. tiesības uz strīdus lietu. Tā ir arī tagad. Tad, kad tas bija apliecināts un tiesa atzinusi, ka zvērests ir patiess - tiesa atļāva uzlikt roku uz parādiem (uz parādnieka galvas), radās pilna vara pār parādnieku, parādniekam nebija nekādu iespēju apstrīdēt šo prasījumu, jo atzina, ka divas taisnības nevar būt, ir tikai viena iespējamība.
Šajā laikā parādās advokatūras iedīgļi – persona, kura piegāja pie kreditora un nogrūda tā roku no parādnieka galvas, bija tā, kura apstrīdēja kreditora tiesības. Parādnieks tika atbrīvots un saistības pārņēma apstrīdētājs, parāds šajā gadījumā, ja zaudēja parādnieka aizvietotājs, bija jāatdod 2-kāršā apmērā.
Sākotnēji 60 dienas parādnieku veda uz tirgus placi ar kādu norādi par parāda summu – par šo summu šo personu varēja nopirkt, ja ne tad viņu izmantoja mājas darbos, nogalināja, kropļot gan nedrīkstēja. Ar laiku iecēla arī tiesu izpildītājus, kas realizēja parādnieka mantu vai arī lika atstrādāt parāda summu.
VĀCIJA
Vācijas civilprocess (Zivilprozessordnung) pamatojās uz to, ka tiesībām ir dievišķīga izcelšanās, atbalsta – labos, soda – ļaunos. Izšķirot civiltiesisku strīdu iepriekš jāuzzina, kuru no pusēm Dievs aizsargā. Jautāja, kura no pusēm ir gatava aizsargāt savas tiesības, kādā veidā prasītājs pierādīs savu taisnību. Šim nolūkam noteica pārbaudes – divkaujas, pārbaudes ar dzelzi, uguni, ūdeni. Pierādīšana bija vērsta uz to, lai pierādītu vispārīgo taisnīgumu. Persona, kura zaudēja tiesas procesu – tika pasludināta ārpus likuma. Ja prasītājs savas vainas dēļ nenoveda procesu līdz galam – vainīgs.
Zvērestu deva arī par to, ka zaudējot apņemas izpildīt tiesas spriedumu. Vēlāk izstrādāja kārtību atbildes došanai, par katru punktu deva argumentētu atbildi.
Stingri noteica termiņus, ja sasniegts termiņa fatalea – tad process ir zaudēts, īpaši to attiecināja uz pierādījumu iesnigšanu.…
