Jautājums Civiltiesību būtība un avoti
Termins civiltiesības ir radies romiešu tiesībās. Tur pastāvēja t.s. „ius civile”- pilsoņu tiesības –tās bija tiesības, kas piederēja Romas pilsoņiem. Civiltiesības var iedalīt objektīvā un subjektīvā nozīmē. Pirmā gadījumā civiltiesības uztveramas kā civiltiesisku normu kopums, otrajā kā no objektīvām tiesībām piešķirta tiesība vai pilnvarojums noteiktai rīcībai. Bet terminam civiltiesības ir vēl trešā nozīme –tas ir zinātnes apzīmējums, kas pēta civiltiesiskās normas. Privāttiesības tiek iedalītas 3 daļās: civiltiesībās, tirdzniecības tiesībās un starptautiskās privātās tiesības. No šiem 3 nozarojumiem civiltiesībām ir tāds vispārējs raksturs un tās robežas ir tik plašas, ka ļoti 1/2 bieži privāttiesības un civiltiesības atzīst par sinonīmiem. Privāttiesību vispārējās normas vispārējie principi, galvenie institūti meklējami civiltiesībās. Un tikai izņēmumi no šīm vispārējām normām, kas attiecas tieši uz tirdzniecību, atrodami tirdzniecības tiesībās. Starptautiskās privātās tiesības apskata tās normas, kuras norāda kādas valsts likumu jāpielieto, ja civiltiesiskais strīds var tikt izšķirts pēc vairāku valstu likumiem. Vēl ir jāatšķir civiltiesības un civilprocess. Civilprocess pieder pie publiskām tiesībām, tas nosaka aizskārstās civiltiesības aizsargāšanas vai atjaunošanas kārtību. Civiltiesības tātad paredz, vai attiecīgai personai ir subjektīva tiesība, vai tiesības subjektīvā nozīmē. Turpretim 1/3 civilprocess paredz, kā šo civiltiesību aizsargāt.
Civiltiesību metodes un sistēma
Visas tiesību zinātnes, arī civiltiesības, pieder pie sabiedriskām jeb sociālām zinātnēm. Atšķirībā no socioloģijas tiesību zinātne pēta normu, bet ne sabiedrisku faktu. Socioloģija pēta to, kas ir sabiedrība, bet tiesību zinātne pēta to, kam jābūt.
Tiesību zinātnēm ir trīs galvenie uzdevumi: nodibināt zinātniskus faktus; noskaidrot viņu izcelšanos; šos faktus novērtēt. Tie būtu civiltiesību galvenie uzdevumi atkarībā no tā, kuru no šiem uzdevumiem gribam veikt. Atkarībā no mērķa civiltiesību zinātnē tiek pielietota viena vai otra metode.
Parastākā ir juridiskā metode, kas sistemātiski apskata 1/4 pozitīvas tiesības. Šinī nolūkā vispirms ir materiāli jāsakrāj. Pats saturs ir jānoskaidro, jāanalizē, pēc tam materiāli ir jāklasificē un jāsistematizē. Beidzot jāmeklē definīcijas un principi. Pēc juridiskās metodes dabūjam šīs zinātnes principus. …
