Mantojuma tiesību vēsturiskā attīstība
Mantojuma tiesības balstās uz Romiešu civiltiesībām. Mantošana pēc likuma un mantošana pēc testamenta – šis iedalījums pastāvēja senajā Romā.
1937. gadā juristi beidza darbu pie LR Civillikuma, tas stājās spēkā 1938. gadā.
Mantojuma tiesību vispārīgie principi
Mantojums ir juridiska persona, ar mantojamo massu var uzņemties saistības un tiesības. Mantojamā massā ietilpst viss kustamais un nekustamais īpašums, kas ir bijis mantojuma atstājējam, kā arī tiesības un saistības, kuras bijušas mantojuma atstājējam pariet uz mantinieku. Mantinieki nevar mantot: 1.) pienākumu maksāt uzturlīdzekļus mantinieka atstātajiem bērniem un bijušajam laulātajam. 2.) mantinieki neatbild par to, ka mantojuma atstājējs ir bijis rupji nepateicīgs pret apdāvnātāju, šīs dāvanas atpakaļ prasīt nevar.
Par mantojuma atstājēju vai testatoru var būt tikai fiziska persona, bet par mantinieku var būt gan juridiska, gan fiziska persona.
Latvijā mantojumu nevar atstāt mājdzīvniekiem.
Bezmantinieka manta, vienmēr piekrīt valstij (gadījumos, ja nav mantinieku, vai arī ja mantinieki atsakās mantot)
Fizisko un juridisko personu mantotspēja
Mantotspēja ir visām fiziskām personām neatkarīgi no tā vai šī persona ir pilngadīga, nepilngadīga, rīcībspējīga vai nespējīga. Mantotspēju var atņemt tikai tiesa, atzīstot mantinieku par necienīgu mantot. Mantot var arī nedzimusi persona, kura mantojuma atklāšanas brīdī ir ieņemta, bet vēl nav dzimusi. Vai arī testators savu mantu novēl personai, kura vēl dzims nākotnē. …
