1. Civilprocesuālo tiesību avoti. CP tiesības ir cieši saistītas ar valsts tiesībām un šī saistība izriet no LR Satversmes, jo Satversmes 92.p. noteikts, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. CP tiesību avoti - tie ir normatīvie akti, kas satur civilprocesuālo tiesību normas: *LR Satversme, *Starptautiskie līgumi (piem. 1945.g. Hāgas konvencija par Civilprocesa jautājumiem), *Likumi. Visaptverošākais šajā sfērā ir Civilprocesa likums, stājas spēkā 1999.g.01.martā, šis likums nomainīja CP kodeksu, kurš bija pieņemts 1963.g.27.decembrī. Civilprocesa likumā ir ietvertas Civilprocesa kodeksa normas. Likums „Par tiesu varu” nosaka tiesas kompetenci un tās darbības pamatprincipus. *MK noteikumi, piem. MK not. Nr. 154. 1999.g.27.aprīlī „Kārtība kādā civillietās aprēķināmas lieciniekiem un ekspertiem izmaksājamās summas un ar atbildētāja meklēšanu saistītie izdevumi”. *AT plēnuma lēnumi – arī var uzskatīt par tiesību avotiem. Saskaņā ar lik. „Par tiesu varu” 49.p.2.d. plēnums pieņem tiesai saistošus izskaidrojumus par likumu piemērošanu.
2. Civilprocesa zinātnes priekšmets un sistēma. CP tiesību zinātne tiek pieskaitīta pie humanitārajām zinātnēm. CP tiesības ir pastāvīga tiesību nozare, kas nosaka civillietu izskatīšanas un izspriešanas procesuālo kārtību. Civilprocesuālās tiesības regulē sabiedriskās attiecības, kas rodas tiesai realizējot tiesvedību civillietās. Tiesību nozares priekšmets ir tās sabiedriskās attiecības, ko šīs nozares tiesības realizē. Civilprocesā tiesību regulēšanas priekšmets ir tikai tās sabiedriskās procesuālās attiecības, kas rodas tiesai realizējot jurisdikciju civillietās. Šīs attiecības sauc par civilprocesuālajām attiecībām. Jurisdikcijas iestādēs civillietas tiek izskatītas noteiktā procesuālā kārtībā, tādā kārtībā kādā ir paredzēta CPL. Pielieto tiesiskā regulējuma metodi, t.i. tie tiesiskie līdzekļi ar kuriem valsts izmantojot attiecīgo juridisko normu kopumu panākt sabiedrisko attiecību dalībnieku vēlamu uzvedību. Civilprocesuālā tiesiskā regulēšanā dominē imperatīvā metode. Civilprocesuālajās tiesībās tiek pieļauta arī savstarpējās vienošanās metode. Noteiktās robežās atsevišķiem tiesvedības dalībniekiem ir tiesības rīkoties ar procesuālajiem līdzekļiem (piem. prasītājs, atbildētājs var atteikties no tiesības papildināt prasības apmēru). CP ties. ir visas tiesību būtiskās pazīmes. Pēc satura CP ties. iedala 2 daļās: 1) Normas, kurām ir vispārējs raksturs un kuras attiecas uz visu civilo tiesvedību – vispārīgā daļa, 2) Normas, kas regulē atsevišķus procesuālus un tiesvedības stadijas – sevišķā daļa. Vispārīgā d. – normas, kas nosaka civilās tiesvedības uzdevumus, principus, civillietu pakļautību un piekritību tiesai, tiesas un personu, kuras piedalās lietā sastāvu, viņu tiesību un pienākumu apjomu, civillietu ierosināšanas veidus, pierādīšanas procesu civillietās. Sevišķā d. – normas, kuras reglamentē tiesvedības veidus un tās norisi atsevišķās stadijās (tiesved. 1. instancē, apelāc. inst. un kasācijas inst.). CP ir saistīts arī ar citām tiesību nozarēm – saistību tiesībām, ģim. ties., mant. ties., lietu ties. u.t.t.
3. Aizskarto un apstrīdēto tiesību jēdziens. Civilā tiesvedība ir galvenā CT aizsardzības forma. Tai līdzās pastāv arī citas šo tiesību aizsardzības formas. Aizskartās vai apstrīdētās CT un ar likumu aizsargātās intereses aizstāv ne tikai tiesa, bet arī citas jurisdikcijas iestādes, valsts un pašvaldību institūcijas, bāriņtiesas, pagasttiesas. CT aizstāv šķīrējtiesas, ja CT strīda puse vienojušās par lietas nodošanu šo tiesu izskatīšanai. Darba strīdu komisija ir obligāta darbinieku un darba devēju vēlēta 1. instance, kurai jāizskata individuālie darba strīdi, izņemot tos, kas saskaņā ar likumu jāizskata tieši tiesās. Likumā tieši paredzētajos gadījumos CT tiek aizsargātas arī administratīvā kārtā. Svarīga ir katras institūcijas kompetences noteikšana, kas ir pakļautības institūta uzdevums; tas nodarbojas ar CL izskatīšanas un izlemšanas kompetences sadalījumu starp dažādām subjektīvo CT aizsardzības institūcijām. Pakļautība var būt: 1) alternatīvā (atsevišķos gadījumos likums dod aizskarto vai apstrīdēto tiesību subjektiem izvēles tiesības, kādā tiesību aizsardzības institūcijā griezties). 2) nosacītā ( dažās CL kategorijās likums prasa pirms griešanās tiesā vispirms izskatīt lietas iepriekšējās ārpustiesas tiesību aizsardzības institūcijās (piem., darba strīdus – darba strīdu komisijās) vai arī veikt likumā noteiktos pasākumus strīda mierīgai noregulēšanai, piem., brīdināt debitoru). Neizpildot šos nosacījumus, subjekts nevar griezties tiesā. 3) līgumiskā (likums pieļauj CL, kas pakļauts tiesai, pusēm vienojoties, nodot šķīrējtiesas izskatīšanai). …
