Katrai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Kārtību, kādā tiek organizētas šīs attiecības regulē procesuālās tiesības Civilprocesa likumā paredzētajā kārtībā. Šādā nozīmē ikviens, kas var būt par civilo tiesību subjektu, atzīstams arī par civilprocesuālo tiesību subjektu.
Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu, tāpat kā ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. (LR Satversme 92.p.) Visi civiltiesiskie strīdi ir pakļauti tiesai, ja likumā nav noteikts citādi. Tas neatņem pusēm tiesības, savstarpēji vienojoties, griezties strīda izšķiršanai šķīrējtiesā. Ne visas personas zina savas tiesības un pienākumus, ko tām piešķir likums, un tādēļ svarīgi nodrošināt šīs personas ar pārstāvjiem, kas sniedz tām juridisko palīdzību. Pie pārstāvības veidiem var izdalīt likumisko un līgumisko pārstāvību. Likumiskā pārstāvība tiek veikta nepilngadīgo interesēs, rīcībnespējību interesēs, līgumisko pārstāvību savukārt visbiežāk realizē advokāti. Līgumā ir divas puses - pilnvardevējs un pilnvarnieks, kas vienmēr darbojas pilnvardevēja interesēs.
Tiesas spriešanas civillietās pamatprincipus nosaka LR Satversme, regulē likums “Par tiesu varu” un CPL. Atsevišķas procesuālās normas satur arī DLK, Prokuratūras likums, Advokatūras likums. Tiesas drīkst izspriest civillietas tikai likumā paredzētajā kārtībā, ko pieņēmts saukt par tiesvedību civillietās vai civilprocesu. Atbilstoši likumam ir noteikti sekojoši tiesvedības veidi civillietās:
1)prasības tiesvedība
2)sevišķā tiesāšanās kārtība
3)saistību izpildīšana bezstrīdus kārtībā.
Tiesvedība notiek pēc civilprocesa likumiem, kas ir spēkā lietas izskatīšanas laikā, neatkarīgi no tā, kad izcēlies tiesiskais strīds un kad ierosināta civillieta un kādu civilprocesa stadiju tā sasniegusi. Civilprocesuālajiem likumiem parasti nav atpakaļejoša spēka, izņemot, ja lieta iesākta pēc “vecajiem” noteikumiem, bet stājušie šajā laikā “jaunie”, tad tiesa risina radušās kolīzijas, bet nevar tādējādi pieļaut lietas dalībnieku interešu pasliktināšanos. Tiesvedība civillietās Latvijā tiesu iestādēs noris pēc LR likumiem. Latvijas tiesa nepiemēro citu valstu civilprocesuālās normas, izņēmumi ir, kad to īpaši paredz LR saistošie starptautiskie līgumi. Civilprocesuālo tiesību normu spēku attiecībā uz personām neietekmē personas izcelsme, sociālais un mantiskais stāvoklis, rase, nacionālā piederība utt. Tas nozīmē, ka civilprocesuālo tiesību normas vienlīdz attiecas gan uz LR pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, gan uz arī uz ārvalstniekiem un bezvalstniekiem.
Tiesa izspriež lietas, pamatojoties uz Latvijas likumiem. Tiesību normas trūkums nevar būt par pamatu atteikumam civilo tiesību aizsargāšanai, likums atļauj šādos gadījumos tiesību normu piemērošanu pēc analoģijas un pamatoties uz vispārīgiem tiesību un likumdošanas principiem.
Personām, kas piedalās civilprocesuālajās attiecībās, tiesības iedalāmas vispārīgajās (tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, piedalīties tiesas sēdē utt.) un speciālajās (tiesības, kas dotas tikai vienai vai vairākām dalībnieku kategorijām, P. prokuroram).
2.Civilprocesa principi.
Lietu izskatīšanas pamatprincipi ir vadošas normas, kas nosaka procesuālās kārtības raksturu un struktūru un kas jāievēro, spriežot tiesu jebkurā lietā. Šīs principiālās normas galvenokārt attiecas uz lietu izskatīšanu kopumā, tās nosaka tiesvedības institūtu un speciālo normu būtisko izveidi un saturu. Lietu izskatīšanas principi ir likumiski, jo tie kā vispārīgas procesuālās normas ir tieši izteiktas likumā, LR Satversmē. Likumā “Par tiesu varu” 3. nodaļā ir kodolīgi uzskaitīti 12 lietu izskatīšanas pamatprincipi, būtībā šie paši principi iekļauti arī CPL 1.sadaļā, kā civilprocesa principi.
Kā pirmais princips minams personas tiesības uz tiesas aizsardzību, kas nostiprināts LR Satversmes 8. nodaļā par cilvēka pamattiesībām. Vēl CPK uzskaitīti sekojoši principi:
Patiesības princips. Šis princips nosaka to, ka tiesas pienākums ir vispusīgi un objektīvi izmeklēt lietas apstākļus, noskaidrot objektīvo patiesību, izskatot jebkuru lietu. Ar patiesības jēdzienu jāsaprot objektīvi pareizas, realitātei atbilstošas lietas faktiskās puses noskaidrošana – kad, kur, kad, kas noticis, kādas ir pārkāpuma vai nozieguma sekas utt. Tiesai jāizspriež lietas saskaņā ar likumiem un tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, kuri iegūti likumā noteiktajā kārtībā.…
