Civilprocesa teorija ar komentāriem

Kā izšķirt, kuram ir taisnība? Vēsturē ir daudz pretrunu. Pirmie noteikumi par civiltiesisku strīdu izskatīšanu ir izstrādāti Senajā Romā, līdz ar privātīpašuma rašanos, radās nepieciešamība to aizsargāt. Romas tiesībnieku idejas – vislabāk civiltiesiskajā strīdā ir neiesaistīties, izvairīties no tā. Augstāka sēta starp kaimiņiem - labākas attiecības. Īpašums ir tavs, ja neviens uz to nepiesakās. Romiešu terminoloģiju neprasīs pārzināt.

Sākumā katrs tiesību pārkāpums tika sodīts ar patvarību, ja pieķēra vietā – varēja nogalināt, vēlāk secināja, ka vajag trešo personu, kas varētu strīdu izšķirt. Pirmsākumos tas bija priesteris – dalībnieki zvērēja sacramentum, ka strīdus lieta pieder viņiem un maksāja ķīlas naudu. Zvēresta jēga – persona nodod sevi Dieva atriebībai, ja zaudē procesu. Priesteris izlēma, kura dotais zvērests r patiess, nevis kuram pieder lieta. Vēlāk strīdus izšķiršanas noteikumi tika pilnveidoti, atkarībā no strīdus priekšmeta – piemēram, strīdus priekšmetu vai tā daļu atnesa uz “tiesas” vietu un ar īpašiem spieķiem norādot uz lietu apgalvoja :”Tas ir mans!” Tolaik līdz ar šo procedūru beidzās lietas izskatīšanas 1.posms, kura jēga bija strīda priekšmeta noteikšana litis contestatio, pēc kā izlēma kā notiks galvenais tiesāšanās posms - mainhearing. Šis posms sākās ar to, ka izvēlējās tiesnesi, kurš strīdu izšķīra pēc būtības.…