1.Civilprocesa sistēma un tās īpatnības.
Sākt runāt par Civilprocesa sistēmu un tās īpatnībām gribētos ar civilprocesa jēdziena definējumu, un proti, tas ir darbība un ar šo darbību saistītas tiesiskās attiecības starp tiesu un citiem lietas dalībniekiem, kuras tiek regulētas ar civilprocesa likumā iekļautam normām un kuras beidzas ar likumīga un pamatota sprieduma taisīšanu. No šīs definīcijas izriet arī civilprocesa uzdevums, un proti, tas ir ātri un galvenais pareizi izskatīt civillietu. Pareiza civillietas izskatīšana notiek noskaidrojot lietas faktiskos apstākļus un izzināšot objektīvo patiesību.
Civilprocesuālās tiesības, tas ir tiesību normu sistēma, kas regulē tiesas un pārējo lietas dalībnieku darbību, kura rodas tiesvedības realizēšanas gaitā, izskatot attiecīgo civillietu. (Tiesa ne tikai pati ievēro civilprocesa normas, bet arī nodrošina, lai tās tiktu ievērotas arī ar citiem lietas dalībniekiem).
Runājot par civilprocesa tiesību sistēmu, gribētos sākt ar to, ka tā ir attiecīgās tiesību nozares normu un institūtu kopums, kuru raksturo tiesiskas regulēšanas priekšmets.
Civilprocesa likums sastāv no vispārīgas un sevišķas daļas. Vispārīga daļa ietver sevī tās normas un institūtus, kuri attiecas uz visu civilprocesa nozari (nedalot tos uz atsevišķiem veidiem un stadijām) kopumā, visām stadijām un tiesvedības veidiem, savukārt sevišķa daļa regulē atsevišķus civilprocesa veidus un to stadijas.
Civilprocesuālās tiesiskas attiecības veidojas tikai un vienīgi pēc pieteikuma iesniegšanas. Šajās attiecībās obligātais subjekts būs tiesa (jo bez tiesas process nevar notikt!!!). Civilprocesuālās tiesiskās attiecības vienmēr veidojas divu subjektu starpā (no kuriem viens noteikti būs tiesa, tā piemēram, tiesa – prasītājs, vai tiesa – atbildētājs).
Civilprocesā tiesa realizē valsts varu un tās pieņemtie lēmumi, spriedumi utt., būs saistoši, savukārt to neievērošanas gadījumā, šos lēmumu un nolēmumu izpildi var nodot piespiedu izpildei.…
