Termins "cilvēktiesības" apzīmē ikvienam cilvēkam piemītošas visaptverošas tiesības, kas nav atkarīgas no jurisdikcijas vai citiem faktoriem, kā etniskā piederība, tautība, reliģiskā pārliecība vai dzimums. Šīs tiesības nevar piešķirt, ierobežot, apmainīt vai pārdot.
Filozofijā un politikā cilvēktiesību saturs ir strīdu objekts, savukārt jurisprudencē cilvēktiesības reglamentē Apvienoto Nāciju starptautiskie juridiskie dokumenti, dažādas reģionālās konvencijas, kā arī valstu nacionālā likumdošana.
Reizēm cilvēktiesības iedala divās kategorijās: negatīvās cilvēktiesības ("tiesības būt brīvam no") un pozitīvās cilvēktiesības ("tiesības uz"). Tāpat arī tiek izmantots iedalījums trīs cilvēktiesību paaudzēs:
1) pilsoniskās un politiskās tiesības;
2) ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības;
3) un visbeidzot solidaritātes tiesības.
Taču, kā norādīts Vīnes deklarācijā, visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas.
Jurisprudences skatījumā cilvēktiesības ir atsevišķa starptautisko tiesību nozare. Tās ir fundamentāls publisko tiesību elements, kas aizvien biežāk atrod pielietojumu privāto tiesību ietvaros. Cilvēktiesības var definēt arī kā tiesību normu kopumu, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem.
Cilvēktiesības ir efektīvs indivīda "juridiskais ierocis" cīņā pret daudzkārt spēcīgāko valsti un var tikt izmantots kā indivīda tiesības:
• uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa brīvībās;
• pret valsti prasīt no tās sev kādu labumu;
• pret valsti uz taisnīgu procedūru un viņa interešu vērā ņemšanu;
• pret valsti prasīt no tās aizsardzību pret citiem indivīdiem.
…
