Antīkais laikmets. Cilvētiesību pamatjēdzieni parādās jau Bībelē, Vēdās, Babilonijas Hammurapi kodeksā, Korānā, Konfūcija un Platona darbos. Piem., Vecajā Derībā atrodamas tiesības uz dzīvību aizlieguma formā – “Tev nebūs nokaut”. Arī tradīcija dot bēgļiem patvērumu baznīcās un sinagogās tiek praktizēti arī mūsdienās un nevainīguma prezumpcija bija ietverta jau senajos jūdu likumos.
Jaunie laiki un apgaismība. “Dievišķās tiesības” nomaina dabiskās tiesības. Līdz pat viduslaikiem tika uzskatīts, kad karalis ir Dieva vietnieks zemes virsū un viņam pieder neierobežota vara. “Dievišķās tiesības”savu kulmināciju sasniedza viduslaikos, kad uz tām sāka pretendēt Romas pāvesti. Dabisko tiesību periods sākās ar pilsoņu karu Anglijā 17.gs., pēc kura Anglijas Parlaments pirmo reizi visas Eiropas vēsturē notiesāja un ar nāvi sodīja savu karali. Sāka attīstīties ideja, ka bez cilvēka fiziskā ķermeņa viņam pieder arī tiesības, kas morāli viņu aizsargā ne tikai no otra cilvēka agresijas, bet arī no valsts varas, kuras pakļautībā cilvēks dzīvo. 17.-18.gs. tiek noformulētas dabiskās cilvēktiesības (tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu u.c.), taču nav skaidrs, kā tās ievērot.
Dokumentos pirmie cilvēktiesību formulēumi parādās 1215.gadā ar Anglijas Lielo brīvības hartu, kas ierobežoja karaļa varu un tika attiecināta arī uz aristokrātiem. …
