Starptautiskās tiesības – starptautisko tiesību normu kopums, kas veido īpašu specifisku tiesību nozari, un kas regulē attiecības starp valstīm u.c. starptautiskiem veidojumiem, SPT - regulē starptautiskas civiltiesiskas attiecības ar ārvalstu elementu.
Humanitārās tiesības – “kara laika tiesības ar cilvēktiesību elementu” – neatkarīgi no viņu tautības ir jāņem no kara lauka un jāaprūpē ievainotie vai slimie karavīri (1864.g. Ženēvas konvencija).
Cilvēktiesības – cilvēkam, indivīdam fiziskai personai, personībai, neatņemamas un pašpietiekamas pamattiesības un pamatbrīvības, kas izsaka pašcieņas, brīvības, taisnīguma un labklājības vajadzības un intereses attiecībās ar valsti, ar varu vispār.
Starptautiskajām cilvēktiesībām ir priekšteči: vairākas starptautisko tiesību doktrīnas un institūcijas. Svarīgākās no tām ir: humanitārā iejaukšanās; valsts atbildība par nodarījumiem ārvalstniekiem; mazākumgrupu aizsardzība; Tautu Savienības mandātu un Mazākumgrupu aizsardzības sistēma un starptautiskās humanitārās tiesības.
Pirms Pirmā pasaules kara tradicionālās starptautiskās tiesības tika definētas kā tiesības, kas tikai regulē attiecības starp valstīm, indivīdam nepiemita starptautiskās tiesības. Veids, kādā valsts izturas pret saviem pilsoņiem, netika regulēts ar starptautisko tiesību palīdzību, tie ir katras atsevišķas valsts iekšējās jurisdikcijas jautājumi, kuros netika pieļaujama citu valstu iesaistīšanās vai iejaukšanās. Šim neiejaukšanās likumam tomēr bija izņēmumi – humanitārā iejaukšanās.
Humanitārās iejaukšanās doktrīna (17.gs.) bija pirmā, kas izteica priekšlikumu, ka starptautisko tiesību jomā valstīm pastāv zināmi rīcības brīvības ierobežojumi pret saviem pilsoņiem. Mūsdienās ANO statūtu VII nod. – darbība attiecībā uz miera apdraudēšanu, miera pārkāpumiem un agresijas aktiem.…
