Latvijas valdība nolēma spriedumu pārsūdzēt un 2004.gada 17.septembrī iesniedza Tiesā lūgumu par lietas nodošanu izskatīšanai Lielajā palātā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa 16.martā pasludināja spriedumu lietā „Ždanoka pret Latviju”, pasludinot, ka Latvija nav pārkāpusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 3.pantu (tiesības uz brīvām vēlēšanām) un ka nav nepieciešams atsevišķi vērtēt Ždanokas sūdzību par Konvencijas 10.pantu (tiesības uz vārda brīvību) un 11.pantu (tiesības uz pulcēšanās brīvību).
Tiesa atbalstīja valdības viedokli, ka, pat šobrīd izvērtējot Ždanokas lomu un rīcību 1991.gada notikumos, joprojām ir pamatojama iesniedzējas izslēgšana no tiesībām kandidēt nacionālā parlamenta vēlēšanās un tādējādi ierobežojums atbilst Konvencijas 1.protokola 3.panta prasībām. Tiesa norādīja, ka šāds ierobežojums būtu neattaisnojams valstīs ar vairāku gadu desmitu vai gadsimtu ilgām demokrātijas tradīcijām, taču tas var tikt pamatots Latvijā, ņemot vērā vēsturiski politisko kontekstu šādu ierobežojumu noteikšanai, kā arī draudus jaunajai, tikko izveidotajai demokrātijai, kurai komunistisko ideju atkaluzliesmošana un popularizēšana varētu draudēt ar totalitārā režīma atjaunošanu.
Lielās palātas nolēmumam piekrītu pilnībā, jo šoreiz, izskatot lietu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa bija ņēmusi vērā Latvijas vēsturiskos apstākļus un kontekstu, un, izvērtējot apstākļus, pieņēmusi objektīvu lēmumu. Tiesa atzina, ka tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojumu mērķis bija nevis sodīt tos, kas bija pret demokrātisko procesu integritāti, bet drīzāk lai izslēgtu tādu personu dalību likumdošanas procesā, kuras aktīvi darbojušās partijā, kas vardarbīgā veidā mēģinājusi gāzt no jauna izveidoto demokrātisko režīmu valstī. Tiesa atzina, ka ņemot vērā Komunistiskās partijas iesaisti traģiskajos 1991.gada janvāra notikumos, bija saprātīgi uzskatīt, ka vadošās Komunistiskās partijas amatpersonas ietur antidemokrātisku pozīciju, ja vien ar aktīvām darbībām tās nav no šīs pozīcijas norobežojušās. Izvērtējot Ždanokas gadījumu, Tiesa secināja, ka iesniedzēja nebija to darījusi un to nebija nožēlojusi. Tādējādi tiesa vadījās pēc Koncencijas 17.panta, kas paredz tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu.
…
