Cilvēks un ķermenis no pirmatnējās sabiedrības līdz visjaunākajiem laikiem

Par dvēseles un ķermeņa vienotību runā orfistu un pitagoriešu mācība, kas uzsver, ka dvēsele ir dievišķa, ķermenis – tā važas un kaps. No ķermeņa jāatbrīvojas, ierobežojot tā baudas.
Sokrats, Platons, Aristotelis - Ķermenis ir cilvēka novirzītājs no šķīstības, garīgās tīrības.
Kristietība.
Cilvēks tiek radīts kā vesela būtne, ko veido gars, dvēsele un ķermenis.
Labais un ļaunais neapzīmē dvēseli un ķermeni.
Ķermeņa un dvēseles saskaņa.
DIEVS – Cilvēks – dzīvnieki, kukaiņi u.c. dzīvas radības.
Zūd ķermeņa paklausība garam. Ķermenim vajadzētu kalpot dvēselei.
Renesanse
Cilvēks – pasaules centrs (antropocentrisms).
Cilvēks tiek dievišķots.
Garīgā un miesīgā vienība.
Ķermenisko tieksmju atzīšana.…