Andrejs Eglītis
Spilgta personība latviešu dzejā ir Andrejs Eglītis. 1944.gadā viņš dodas prom no Latvijas, tāču spilgtākie viņa darbi tapuši tieši trimdas laikā. Jāsaka ka dzejieks izspēlē plašu emociju gammu, kas saistīta uz paša izjūtām un mirkļa pavedieniem. Svešatnē īpaši novērtē to, ko ir zaudējis, pauž naidu pret svešo un tiem, kas atņēmuši būtiskas vērtības. Eglīša trimdā rakstīto liriku caurstrāvo mīlestības skumjas, sāpes par zaudēto un izpostīto dzimteni, par tautas likteņiem. Tomēr visu viņa dzeju ievij pārliecība, ka Latvijas brīvība ir neizbēgama.
Manuprāt, visspilgtākā un man vistuvākā Andreja Eglīša dzeja ir tapusi 2. pasaules kara laikā, kā arī laikā, ko dzejnieks pavadīja trimdā Zviedrijā, ilgās skumstot pēc dzimtenes-Latvijas, kas viņa acīs ir svēta. Svešums liek atcerēties mājas, grimt atmiņās un lūkoties sapņainās ilūzijās. Atceroties Ļaudonu-savas dzimtās mājas reiz teicis: „Ja man vaicātu, ko Tu visvairāk mīli? Teiktu: Ļaudonu, ar tumšo mežu vīli. Redz tur Aivieksti caur zāļu pļavām plūstam, Linu audeklus uz krasta saulē žūstam. Tā ir Ļaudona, tur Jāņos sārti spīgo, Balta meitene no Krusta kalniem līgo.”
…