Daudzi ticēja tam, ka pastarā tiesa var pienākt ļoti drīz. (..) Cilvēks viduslaikos ticēja, ka reiz un varbūt pat ļoti drīz pienāks stunda, kad Dieva priekšā nāksies atbildēt par ļaušanos vājībām un sliktajiem darbiem. (..) Tāpēc ticīgie meklēja svētos mocekļus (..), kuri gribēja izpirkt grēkus un saņemt kāda svētā atbalstu, tāpēc ticīgie gāja svētceļojumos uz vietām, kur tie tika apbedīti. Kristieši ticēja, ka šīm vietām piemīt brīnumains, pārpasaulīgs spēks, tāpat kā svētajām relikvijām, (..), kurām pieskaroties, var izdziedināties no slimībām. (..) 9.-10.gs. Rietumeiropu pastāvīgi apdraudēja normāņu, ungāru, un arābu iebrukumi. Tā kā viņi nebija kristieši, rietumeiropiešu apziņā ideja par atzinīgu karu saplūda ar priekšstatu par nepieciešamību cīnīties ar pagāniem. Tā pakāpeniski pārvērtās par „svētā kara” ideju. Tā bija masu kustība, ko sauc par krusta kariem (karagājieniem). Tie bija cilvēki, kas, turēdami rokās vai uzāvuši krustu uz apģērba, devās cīņā pret tiem, ko baznīca uzskatīja par Kristus ienaidniekiem. Krusta karotāji uzskatīja, ka viņi saņems vairāk nekā parasta svētceļnieka grēku piedošanu un viņus sagaida attīrīšanās no visiem grēkiem un garantēta nokļūšana debesu valstībā. Baznīca šādus uzskatus ne apstiprināja, ne noliedza. No 11.gs.beigām līdz 13. gs beigām gan dievbijīgi cilvēki un ideālisti, bagātie un nabadzīgie, dižciltīgie un vienkāršie ļaudis, varoņi un noziedznieki uz gadu vai ilgāk pameta savas mājas un tuviniekus, lai, kā apgalvoja baznīca, pildītu Dieva gribu. Krusta karotāji tika aicināti atbrīvot no musulmaņu kundzības svētās vietas (Palestīnā), padzīt musulmaņus no zemēm, kas agrāk piederējušas kristiešiem (Pireneju pussalā), ar varu izplatīt Dieva vārdu tur, kur mierīga evaņģēlija sludināšana nebija devusi panākumus (slāvu zemēs un Baltijā), kā arī ar ieročiem pārmācīt tos kristiešus, kas tika pasludināti par ķeceriem (Dienvidfrancijā). Misāns, I., Pāvulāne, V., Vijups, A. Pasaules vēsture vidusskolai I daļa, Zvaigzne ABC, 2000, 334.-336.lpp.) …
