‘’Tu esi būtne pati par sevi; dabiskais, nesamākslotais cilvēks nav vairāk nekas kā tāds nabags, kails, divspīļu dzīvnieks, kāds tu esi,’’ par viltības upura kārtā kritušo Edgaru atzina karalis Līrs, kas savu apzināti neredzīgo acu dēļ, padodamies daiļrunības pušķotiem solījumiem un vien tēlotai uzticībai, pats pārsteidzās centienos slāpēt sevī samilzušās sāpes līdz ar nožēlu, attopoties ārprātībā. Jo, kuru gan mēs saucam par vājprātīgo? Kas gan ir ārprātīgais? Domāju, tas ir kā vientuļnieku pulka ģenerālis, garīgā bezkontakta stāvoklī spēdams pastāvēt tikai ārpus sabiedrības un, šķiet, būdams visai vājās saitēs ar pārējo pasauli.
Diezgan ticams liekas pieņēmums, ka ne vien Šekspīrs, bet teju ikkatra personība zemapziņā alkst pēc kādas traģiskas dzīves sastāvdaļas. Cilvēks kā būtne, liekas, vienmēr meklēs ideālo līdzsvara punktu uz šūpolēm, kurām it kā vienu pusi novelk kopdzīves svaru kauss, taču otru atspēko vientulības. Mēs neapšaubāmi nespētu izdzīvot un gādāt par sevi pilnīgi vieni, turpretī tieši ģimenēs, pāros, draugu lokā savstarpējo atšķirību dēļ dzimst naids un noslēpumi, kas vedina atsvešināties. Tomēr vientulība patiesi ir kā pavediens ar diviem galiem; to var raut katrs uz savu pusi, to var, otram karājoties tālākajā galā, pavilkt atpakaļ - sev tuvāk.
…