Jebkura valoda funkcionē kā nozīmju nesēja un tālāk nodevēja. Arī simbolu valoda – tāpat kā visas citas – pastāv, pateicoties spriedzei starp apzīmējamo un apzīmētāju. Ja lingvistiskās vienība - vārds, arvien norāda uz konkrētu objektu, tad simbols visciešākajā veidā tos sasaista. Mītiski maģiskajā pasaulskatījumā – šī saikne ir tik cieša, ka tie gandrīz saplūst. Daudzas nozīmes, kuras uztveram kā simbolus, sākotnēji tikušas attiecinātas uz pašām parādībām. Simbolam kā nozīmes nesējam raksturīga arī izteikta daudznozīmība, kura reizumis ļauj vienā tēlā vienlaicīgi ietilpināt pretējas nozīmes.
Cenšoties tikt skaidrībā ar simbolu skaidrojošo nozīmi palīgā tika ņemta gan rietumu, gan austrumu apziņā saglabātā informatīvā uzziņa, kas vienlaikus rosina turpināt tālākus meklējumus. Simbols nekad nevar būt tik precīzs, kā vārdā ietvertā abstrakcija, tomēr vienmēr atgādina par īstenības sarežģītību.
Cilvēks – simbolos
Tikai caur simboliem cilvēks ir mūžīgs un visuresošs. Tikai caur simboliem – zināšanas un sapratne. Tikai caur simboliem cilvēks (dabisks organisms) kļuva par cilvēku. Tieši simbolisms dod pasaulei realitātes īpašības. Racionālistiskās sistēmas tiekušās visā un visu izvērst konceptos, jēdzienos un kategorijās. Simboli vienmēr attiecināti saistībā ar arhaiku, operatīvi - kognitīvo funkciju sfērā vai ārpus apziņas perifērijas. Šobrīd mēs uz to lūkojamies kā uz jēdzienu, jo simbols nav tikai izteiksme, bet arī satura plāns: „pasaule”. Augstākā jēga, došanās garīgajos pašizziņas un pašizpausmes meklējumos – nav konceptuāla, bet simboliska.1 Tā kā simbolizācija ir totāla, cilvēks pats sev un citiem kaut kādā mērā kļūst par simbolu.
Simbolradīšanas akts atbruņo ārējo, fizisko pasauli, tās spēkus, parādības un procesus. Sākotnēji jutekliskais materiāls pārtop par garu – no kā rodas jēga, nozīme un vērtības. Keiserers saka, ka „caur metodi, ar kuru tā tiek pētīta, šis vienkārši jutekliskais materiāls iegūst jaunu un mainīgu dzīvi.2 Simboli ir konstruktīvi kultūras līmeņa robežās: tie pilda organizējošo funkciju, veidojot „pasauli – cilvēkam”.
Eksistē neskaitāmi mēģinājumi izstrādāt zīmju sistēmas taksonomiju. Č.Pīrss3 semiotikas kā zinātnes pamatlicējs, izdalījis trīs zīmju tipus atkarībā no to rakstura saistībā ar apzīmējamajiem objektiem - indeksus, ikoniskās zīmes un simbolus. Zīmēm-indeksiem ir dabiska (fiziska) saikne ar priekšmetu, uz kuru tiek vērsta mūsu uzmanība. Ikoniskajām zīmēm ir nepieciešama līdzība ar oriģinālu. Savukārt, simboliem atšķirībā no indeksiem un ikonām nav nepieciešama saikne ar apzīmējamo objektu, tie nes konvenciālu raksturu. Zīmju – simboliskā saikne veidojas vēsturiski un nostiprinās vispārējās kultūras kontekstā. Zīmes un simboli ir semiotiski homogēni (viendabīgi), kurus atšķir vienīgi pēc to pielietojuma un operatīvā potenciāla - ētiski – estētiskajā, mākslinieciskajā vai reliģiozajā nolūkā. Saskaņā ar A.F.Losjevu4 , katra zīme ir jauna simboliskā veidojuma moduļa aizmetnis, kas atkarībā no tā piemērojamības tiek uztverts pēc katra individuāli garīgā orientiera. Savukārt, informatīvās uztveres veidošanās attiecībā uz simbolu, atkarīga no vairākiem citiem iemesliem; attieksme pret populistiskājām idejām, massas vairākumapziņas vai personīgā izziņa. Empīriskā simbolika tā ir sadzīves sfēra. Eksistenciālie simboli –savdabīgs genotips personas un cilvēciskā „es” struktūrā un, kuram ir simbola atslēgas statuss. Augstākie kreatīvie simboli kalpo eksistences turpinājumam. Kognitīvā apziņas sfēra tiecas pēc simbolikas racionalizācijas, kura pakļauta loģiskajiem spriedumiem, matemātiskajiem aprēķiniem, programmēšanas utt.
…
