Cilvēka iekšējie orgāni

Splanhnoloģija – macība par iekšējiiem orgāniem. Iekš.org. funkcija – vielmaiņa ar ārējo idi (asimilācija, disamilācija). Vielas, ko organisms uzņem ķīmiski pārveidojas un asimilējas, vienlaikus ar asimilāciju notiek vielu noārdīšanās – disimilācija. Noārdīšanās procesā rodas enerģija. Asimilācijai un disamilācijai jābūt ir līdzsvarā. Pēc morfoloģiskajām īpatnībām un funkcijām: iekšejos organus iedala 3 sistēmās: 1 gremošanas orgānu, elpošanas org., urogenitālo org.,sist. Gremošanas orgānu sist. – attīstības gaitā veidojas 3 kārtas. Iekšejā karta – gļotāda, vidējā kārta – muskuļi, ārējā kārta- serozā vai saistaudu kārta. Katrai no tām ir dažada struktūra , sevišķas izmaiņas gļotādai – veido dažadas krokas, izaugumus. Ir 2 gļotas musk. slāņi: iekšējais-cirkulārais, ārējais-gareniskais. Sākas ar mutes dobumu, aiz utes dobumu ir rīkle, kas pāriet barības vadā, tālak seko kuņģis, tievā zarna, resnā zarna, kas beidzas ar analo atveri. Gremosanas sist.pieder lielie siekalu dziedzeri (3), aknas, aizkuņģdziedzeris, zobi, mēle. Mutes dobums – ir spraugveida telpa, ko izklāj gļotāda, izšķir mutes priekštelpu – īsto mutes dobumu.…