Cilvēka personība ir jāpieņem kā pilnīgi brīva autonoma būtne. Nevar būt nekādu augstāku, ārpus cilvēka esošu ideju, kuru dēļ viņam būtu jāpakļaujas.
Cilvēka cieņas izpratne pēc Kanta iekļaujas kategoriskā imperatīva personalistiskajā formulā – cilvēks kā mērķis, nevis līdzeklis. Pēc Kanta cilvēks cieņu nevar zaudēt – tā ir iekšēja un neatsavināma. Kanta teorija pirmo reizi nostiprina cilvēka cieņu tādā līmenī, kā tas ir mūsdienās. Cilvēks to nevar nopelnīt vai zaudēt, jo tā cilvēkam ir pilnīgi imanenti kā cilvēciskai būtnei. Cilvēks ir morāla būtne ar iekšējo brīvību. Cieņa uzliek valstij par pienākumu garantēt visas tiesības un brīvības.
*Kanta cieņas priekšstata nozīme – Kanta priekšstats atspoguļots VCD; pamattiesību idejas kā tādas un pamattiesību augšgalā mūsdienās ir cilvēka cieņa kā pamatvērtība, no kuras tālāk izriet citas pamattiesības. Cieņa ir pamatojums tam, kāpēc vajadzīgas cilvēktiesības. Kants to, ka nepieciešamas visas cilvēktiesības, pamato ar to, ka ir cilvēka cieņa. Mūsdienās pamatā pret cilvēku jābūt humānai attieksmei neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir to pelnījis. Ja mēs atteiktos no cilvēka cieņas koncepta, paliktu sabiedriskā līguma teorija, un tad, piem., noziedzniekiem nepiemistu lielākā daļa no pamattiesībām, jo diez vai cilvēki varētu vienoties, ka pret noziedzniekiem jāattiecas tāpat kā pret jebkuru. Tāpēc cieņa ir atskaites punkts visām pamattiesībām, tā ir neaizskarama. Pēc Kanta teorijas pat miljons cilvēkus nevar nostādīt pret vienu teroristu. Kants neļauj sodīt jau iepriekš – izteikts kategorisms. Pēc Kanta kategoriskais imperatīvs ir pirmais solis, pēc tā viss tiek pakārtots. Ja nav vispārēju stingru vadlīniju, tad katrā gadījumā kāds vienmēr paļausies, ka uz viņu piemēros izņēmumu.
Cilvēka cieņa ir neatsavināma. No tās atsavināmas visas pārējās cilvēktiesības. No katra tiek prasīts kategorisks humānisms. Cilvēks ir morāla būtne – katram ir iekšējā izpratne par labo un ļauno.
…
