Eksistenciālisms
Divdesmitajā gadsimtā cilvēki centās atrast sevi literatūrā. Tādi autori kā Žans Pols Sarts, Alberts Kamī, Anrī Malro, Martins Heidegers, un citi runā par cilvēka eksistences būtību. Daudzos gadījumos tiek attīstīta klasiskās filosofijas un kultūras problemātika, neokantisms, neohēgelisms, reliģijas filosofija u.c.
Viena no raksturīgākajām klasiskās filosofijas iezīmēm bija centieni radīt pabeigtu, monistisku sistēmu, kas spētu pilnīgi izteikt pasaules universālo vienību. Šādas pieejas pamatā bija pārliecība, ka pašā esamībā valda dabiska kārtība un harmonija, vienalga, vai tā būtu dievišķās gudrības iemiesojums vai arī pašas dabas skaistuma un harmonijas izpausme. Pēc klasiskās filosofijas pārstāvju domām, nevar būt principiālas atšķirības starp Visuma uzbūvi un cilvēciskā intelekta organizāciju. Visuma norises, tāpat kā cilvēka saprāts, pakļaujas vienotai loģikai, racionālam pirmpamatam. Tieši tas paver neierobežotas iespējas izzināt pasauli, izteikt to prāta kategorijās. Vēl vairāk - tas rada iespēju izzināt pasauli prātā, padarīt prātu par sabiedrības un pasaules organizācijas modeli. Saprātam paveras neierobežotas iespējas. Tas tiek pielīdzināts dievišķajam intelektam. Līdz ar to par domātāja galveno uzdevumu kļūst tāda universāla atskaites punkta un filosofijas pamata meklējumi, kas spētu nodrošināt visplašākās iespējas izzināt un loģiskā formā izteikt noslēpumus, kurus sevī glabā Visums. Šādam prāta un cilvēciskās izziņas vērtējumam atbilst arī filosofa mērķu un uzdevumu izpratne, intelektuālā darba vērtējums, kas izveidojas Jaunlaiku kultūras ietvaros un turpinās līdz pat 20. gs. sākumam.
Franču rakstnieks un filosofs Albērs Kamī (1913 - 1960) darbā ,,Mīts par Sīzifu”. Sīzifs (Kāmī izmanto sengrieķu sižetu) veļ kalnā akmeni. Tiklīdz akmens ir sasniedzis kalna galu, tas noripo atpakaļ. Viss jāsāk no jauna. Nav nekādu cerību, ka darbs kādreiz varētu vainagoties panākumiem. Tā ir absolūta absurda situācija, taču Sīzifs pieņem šo situāciju; viņš izvēlas dzīvi un dzīvojot rada jēgu; šo savu jēgu viņš var piedāvāt arī citiem. Līdz ar to važas un absurds var pārtapt par brīvību. Cilvēks ir brīvs. Tā ir viņa nolemtība, viņa būtība. ,,Cilvēks nav jūras putas, puvums vai puķukāposti!” izsaucas franču filosofs Žans Pols Sartrs, Kamī laikabiedrs. Primārais nav būtība, kas viennozīmīgi determinētu cilvēku, bet gan eksistence. Vienīgi eksistence var radīt jēgu, var konstituēt būtību. Cilvēku nav iespējams definēt, jo sākotnēji viņš vēl nekas nav. Par cilvēku viņš kļūst vēlāk, turklāt par tādu cilvēku, par kādu viņš sevi padara. Tādējādi nav nekādas cilvēka dabas, absolūtas būtības. Cilvēks eksistē, un viņš ir tāds, kāds viņš vēlas būt, tāds, kādu viņš sevi veido. Arī akmens eksistē, arī ,,jūras putas un pelējums”. Taču cilvēciskā eksistence atšķiras no lietas eksistences ar to, ka cilvēks ir vērsts uz nākotni, viņš projicē sevi nākotnē; cilvēks vispirms ir subjektīvi pārdzīvots ,,projekts”. Pēc viņa domām, nav nekā tāda, kas dievu pamestajā pasaulē varētu iegrožot cilvēka brīvību. Brīvība ir patvaļa. Pasaulē, kurā nav dieva, t.i., absolūtu vērtību, atļauts viss.
…
