Cenu politika paredz firmas stratēģiju ilgākam laika periodam un taktiku īsākam periodam, katram preču veidam, preču grupai un konkrētam tirgus segmentam.
Ar cenas palīdzību firma var sasniegt noteiktu komerciālu rezultātu un celt savas darbības efektivitāti. Ja cena nodrošina firmai plānoto peļņu, tas nozīmē, ka šīs preces ir konkurētspējīgas.
Mērķtiecīgai cenu politikai mārketingā raksturīgs, ka firma nosaka savām precēm cenu un tad maina to atkarībā no situācijas tirgū.
Tiek izdalīti šādi cenu politikas veidi :
1) Augsta cenu politika – lai ieviestu šādu cenu politiku, jābūt lielam pieprasījumam, respektīvi, lielam pircēju skaitam; preces augstajai cenai ir jānosedz uzņēmuma izmaksas ieplānotajā laikā; precei jābūt kvalitatīvai un jaunumam, kas radītu interesi patērētājos un spiestu šo preci iegādāties;
2) Zema cenu politika – izmanto, lai iegūtu tirgu, kur šo konkrēto preci (maizi, pienu, apģērbu utt.) piedāvā lielā daudzumā. Cenu parasti nosaka zemāku nekā konkurentiem, tomēr ir jārēķinās, ka zema cena ne vienmēr patērētājam šķiet pievilcīga, gluži otrādi, patērētājs uz preces kvalitāti skatās ar šaubām un neuzticēšanos;
3) Diferencētu cenu politika – preču cenas diferencē (dala) pēc tirgus segmentiem, tas ir, vienai precei var noteikt vairākas cenas, taču, lai to realizētu, ir jāanalizē vairāki faktori – pircēju tipi, preču sadale, izvietošana utt. Piemēram, rajonos, kur dzīvo turīgāki cilvēki, konkrētā prece tiks pārdota par augstāku cenu, bet vietās, kur dzīvo ne pārāk turīgi cilvēki, šai te pašai precei būs zemāka cena. Cenu diferencēšanas politiku izmanto arī kinoteātros (sēdvietas), pārdodot mēnešbiļetes utt.
…
