Būvmateriālu ūdensuzsūces kinētika

Teorētiskais pamatojums

Būvmateriāli spēj uzņemt un noturēt sevī zināmu ūdens daudzumu pēc pilnīgas iegremdēšanas ūdenī. Šo īpašību sauc par materiāla ūdensuzsūci. Materiāla ūdensuzsūce ļoti bieži ir mazāka par materiāla kopējo porainību, jo ūdens nespēj iekļūt visās smalkajās subkapilārajās porās.
Ūdensuzsūce pēc tilpuma ir mazāka par 100%, bet pēc masas ļoti porainiem un viegliem materiāliem tā var būt arī lielāka par 100%. Būvmateriāliem ūdensuzsūce mainās atkarībā no poru tilpuma, poru veida un izmēriem.
Metāliem, stiklam, porcelānam ūdensuzsūce pēc masas praktiski ir nulle, granītam 0,5-0,7%, blīvam betonam 2-4%, keramiskiem ķieģeļiem 8-20%.
Materiālam, piesātinoties ar ūdeni, būtiski mainās tā īpašības: palielinās blīvums un siltumvadītspēja, piemēram, dažos materiālos (koksne, māli) palielinās tilpums (tie uzbriest), bet pavājinās stiprības īpašības, jo starp materiāla daļiņām iespiežas ūdens molekulas.

Laboratorijas darba mērķis: Noteikt ūdensuzsūces kinētiku dažādu materiālu paraugiem un attēlot grafiski rezultātus.

Darba gaita:
1. Paraugus iegremdē speciālā traukā, kas piepildīts ar dzeramo ūdeni (temperatūra 20±5°C).
2. Paraugus novieto vienu no otra vismaz 15 mm attālumā un virs tiem nodrošina vismaz 20 mm ūdens līmeni.
3. Izņem no ūdens, nosver un iegremdē paraugu atkal ūdenī uz 2 min, šo eksperimentu atkārto pēc 5, 10, 15, 30, 45 un 60 min.
4. Pirms katras svēršanas noslauka paraugu ar samitrinātu audumu, kuru izspiež, lai aizvāktu ūdens pārpalikumu.
5. Iegūtus rezultātus attēlo grafiski.
6. Izdara secinājumus…