Finanses ir ekonomiskas naudas attiecības, kas rodas naudas līdzeklim pārejot no viena vadītāja pie otra uz beznosacījuma principa pamata.
Visas finanšu attiecības ir naudas attiecības, bet ne visas naudas attiecības ir finanses. Finanses ir viena daļa no naudas attiecībām.
Finanšu attiecības ir daudzveidīgas un sarežģītas:
starp tirgus dalībniekiem
starp uzņēmumiem un strādājošajiem
starp uzņēmumu un valsti
starp uzņēmumu un bankām
uzņēmuma iekšējās finanšu attiecības
valsts iestāžu finanses (iekšējās ar darbiniekiem, ar valsti, ar privāto sektoru, banku, apdrošināšanu)
privāto personu finanses.
1.1.Finanšu instrumenti
nodokļi
nodevas
budžets
valsts izdevumi (investīcijas, subsīdijas, pensijas, pabalsti, stipendijas, darba algas)
valsts ieņēmumi
valsts parāds
budžeta deficīts
Finanšu politika – subjektīva valsts darbība (pasākumu kopums) finanšu izmantošanā un pielietošanā.
Finanšu politika – pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai ar finanšu instrumentu palīdzību realizētu valsts mērķus.
Finanšu politikas ietekmējošie faktori:
ekonomiskie
sociālie
politiskie
starptautiskie
vides
administratīvie
kultūras
reliģiskie
Centrālie valsts finanšu teorijas jautājumi:
vai valdība nedara pārāk maz/daudz?
Vai valdība pārāk neiejaucas privātā sektora aktivitātēs?
Vai tieši valdība jebko var izdarīt labāk?
Ko valdībai nekad nevajadzētu darīt?
Merkantilisms – pamatidejas
eksports ceļ nācijas labklājību, bet imports to samazina
valdībai...
Teorijas vājais punkts – tirdzniecība nenotiek tikai vienas valsts interesēs
Klasiskā skola:
valdības aktivitātes ierobežotas
darbojas dabīga tirgus vide
konkurence un peļņa – svarīgākie darbības motīvi
sociālā sfēra nedarbojas „market failure”
Keinsisms:
valstij pieder ievērojama loma ekonomikas attīstībā
galvenie instrumenti – nodokļu politika, izdevumi, investīcijas, budžeta deficīts, aizņemšanās.…
