Pēc Vācijas revolūcijas un viņai sekojošās pamiera ar sabiedrotajiem, kas noteica vācu armijai pēc iespējas drīzā laikā atbrīvot ieņemtās zemes, lai tur, pēc Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Vilsona deklarācijas par tautu pašnoteikšanās tiesībām un Klemansona sauciena izmantot tautām laiku brīvības iegūšanai, varētu izveidoties nacionālas valstis. Rīgā varēja attīstīties rosīga darbība valsts varas nodibināšanai. Diemžēl jau šajā laikā, pirms Latvijas valsts nodibināšanas, sākās savstarpējo ķildu gars, kas vēl 15 g. Latvijā traucēja ražena darba apgarotas dzīves izveidošanos. Bet, kamēr pilsētā literātu un brīvo profesiju aprindas cīnījās savā starpā, kurai no tām piekristu svarīgākā loma jaunajā valstī, Kārlis Ulmanis, kaut cik nolīdzinājis domstarpības abu grupu uzskatos, devās uz Ziemeļlatviju, kur Valkā 1918. g. 15. nov. sasauca Zemnieku savienības konferenci. Tā nedalīti izteicās par tūlītēju Latvijas nodibināšanos un nozīmēja savus pārstāvjus jaunajai padomei. Ar izvēlētajiem Vidzemes zemniecības pārstāvjiem viņš atgriezās Rīgā. 17.nov. vakarā, starp 8. un 10. stundu Rīgas latviešu amatnieku krāj aizdevu latviešu kases telpās, Krišjāņa barona ielā 3, sabiedrības pārstāvjiem klātesot, nodibinājās Latvijas tautas padome kā territoriāli valstiska vara, kas pārstāvēja visus iedzīvotājus. Turpinot organizēšanas darbu un pārejot pie pagaidu valdības sastādīšanas, kurai pēc Latvijas tautas padomes iepriekšējā lēmuma līdz Satversmes sapulcei atrodas visa izpildu vara. …