Es izvēlējos rakstīt par Brīvības cīņām, jo vēlējos izzināt to netaisnību, manuprāt, kura valdīja Latvijā pēc neatkarības pasludināšanas 1918. gadā un turpmākajos gados. Iet runa par Brīvības cīņām, par neatkarību, kura jau tika atzīta, bet nepastāvēja praktiski (tikai “uz papīra” pastāvēja), par cīņām pret vācu un krievu karaspēkiem Latvijā, kuri beidzot tika arī padzīti no Latvijas. Protams, Latvijas neatkarība nebija atzīta juridiski de iure (Anglija 11.novembrī atzina neatkarību de facto), tomēr tādēļ nevajadzēja jau krieviem un vāciešiem karot par Latviju. Vācija un PSRS negribēja ar topošo neatkarību un latviešu cīņu par varu samierināties, bet bija spiesti, tāpēc parādījās jau 1917. gadā Latvijā dažādi politiskie spēki. Tas bija normāli, jo piekritēji varēja šiem “nelatviskajiem” spēkiem atrasties. Par spīti tam, Latvija 1918. gada 18.novembrī proklamēja neatkarību. Diemžēl Tautas padome un jaunievēlētā Pagaidu valdība nespēja iedevest uzticību tautā. Lai vai kā, pasludināt neatkarību bija lielākais, kā varētu nostiprināt Latvijas un latviešu pozīcijas valstī un pasaulē. Sekojošās Brīvības cīņas dotu un arī deva iedvesmu tautai cīnīties par savu neatkarību, lai gan diez vai domāja, ka cīņas būs tik spraigas. Brīvības cīņās latvieši pierādīja Latvijas neatkarību un tās dzīvotspēji.
Brīvības cīņas ilga no 1918. gada līdz 1920.gadam. Brīvības cīņās latvieši pārstāvēja dažādas pretinieku puses– vācu, krievu un latviešu, tomēr mērķis latviešiem bija viens- atbrīvot Latviju un, lai tā būtu brīva.
Es uzskatu, ka Brīvības cīņas radās šādu iemeslu dēļ:
Latvieši sāka cīnīties par varu valstī, jo tieši viņi (latvieši) bija īstenie Latvijas iedzīvotāji, un neviens nedrīkstēja viņiem šo zemes apgabalu netaisnīgi atņemt. Kā arī Latvija tika atzīta par neatkarīgu valsti ( de facto), un tas jau nepatika Vācijai un PSRS.
Pamatā bija vācu un krievu cīņa, kura notika Latvijā par šo zemes gabalu 1. pasaules kara laikā, un neviens no tiem negribēja zaudēt iekarotās Latvijas teritorijas.
Dažādo cilvēku tautības un mērķu konflikts starp Latvijas iedzīvotājiem 20. gadu sākumā. Es šeit domāju nacionālpatriotus (brīvas Latvijas atbalstītājus), provāciešus (vācu varas atbalstitājus) un lieliniekus jeb boļševikus (padomju varas atbalstītājus).Varbūt ne vienmēr viņi bija tā saukušies, bet tautas nemainās- latvieši, krievi un vācieši. Tātad, nacionālpatrioti bija par brīvas un demokrātiskas Latvijas izveidošanu, provācieši gribēja turpināt jau daudzus gadsimtus aizsāktās vācu tradīcijas Latvijā, un 1. pasaules karā iekarotās zemes tā pat neatdot.…
