Mūsdienu Turcija izveidojās uz Osmaņu impērijas drupām pēc Pirmā pasaules kara. Tā bija jauna, neatkarīga un rietumnieciski orientēta valsts, kuru apdzīvoja galvenokārt musulmaņi, kura robežojās pamatā ar Anatoliju un kuru no galvaspilsētas Ankaras pārvaldīja laicīga, demokrātiska etnisko turku valdība. Visos nosauktajos aspektos šī valsts atšķīrās no savas priekšteces – multikulturālās impērijas, kuras teritorijas pletās tālu Eiropā un Āzijā un kuras despotiskā, austrumnieciskā režīma galvaspilsēta bija Konstantinapole.
Jaunās Turcijas līderis bija Kemals Ataturks. Šo vārdu viņš pieņēma 1935.gadā, kad visiem turkiem pirmo reizi obligāti līdztekus vecāku dotajam vārdam bija jāizvēlas sev uzvārds. Ataturks nozīmē “tēvs turks” vai “turku tēvs”. Lai izprastu Turciju, ir svarīgi zināt tās vadoņa biogrāfiju, kas izskaidro kaut vai to, kāpēc Ataturka attēls redzams visās sabiedriskajās vietās un daudzu cilvēku mājokļos. Šā cilvēka nākotnes vīzijas, nesaudzība un personības spēks joprojām iedvesmo valsti, kuru viņš radīja.
Attaturks pirmo reizi plašākas sabiedrības uzmanību piesaistīja 1915.gadā, kad kaujā pie Galipoles viņa vadībā turki uzvarēja daudz spēcīgākos Sabiedroto spēkus. 1919.gadā ar Francijas un Itālijas militāro atbalstu Grieķija iebruka Anatolijā, jo vēlējās īstenot dižo ieceri izveidot jaunu Grieķijas impēriju, kuras galvaspilsēta būtu Konstantinapole. Attaturks un viņa revolucionārā valdība savāca vienkopus izklīdušo osmaņu armiju, reorganizēja to, iedvesa cīņassparu demoralizētajos turkos un pilnībā izdzina iebrucējus no savas zemes. Viņš pārcēla galvaspilsētu no daudzu kultūru krustpunkta, kosmopolītiskās un rietumnieciski orientētās Konstantinapoles, kurā bija dzīvas Osmaņu vadīšanas tradīcijas, uz pašu Turcijas sirdi. 1923.gadā tika nodibināta jaunā republika, kura desmit gadu laikā pieņēma Rietumu parauga konstitūciju un likumdošanu, islāms zaudēja oficiālās valsts reliģijas statusu, tika aizliegta daudzsievība un sievietēm piešķirtas balstiesības. Arābu rakstību nomainīja latīņu alfabēts, Konstantinapoli pārdēvēja par Stambulu, bet valkāt fesku bija smags pārkāpums. Līdz 1945.gadam Turcijā pastāvēja vienpartijas demokrātija, pēc tam tika atļautas arī citas politiskās partijas.…
