Līdz šim gēnu tehnoloģijas metodes lietoja galvenokārt attiecībā pret mikroorganismiem, kā arī eksperimentos, kuros tika audzēti augi un dzīvnieki. Iespējams, ka somatiskajā gēnu terapijā – mēģinājumos aizvietot slimos gēnus ar veselajiem – tiks īstenota šīs tehnoloģijas lietošana attiecībā pret cilvēku. Zinātni ietekmē tas, ka publiskajās diskusijās tieši šajā aspektā tiek runāts par mākslīgu cilvēku, kas iedveš šausmas. Publiskajos strīdos par rituāli ir kļuvis celt iebildumus pret gēnu terapiju.
Ētiskajās diskusijās par jaunās biotehnoloģijas iespējām ir divas ekstemālas pozīcijas, no kurām viena akceptē šīs iespējas, otra – kategoriski noliedz.
Piemēram, R. Levs (Low) pamatos noraida iejaukšanas cilvēka dabā, norādot uz kategorisku robežpunktu – apaugļošanas brīdi, jo apaugļotā olšūna satur visu, kas veido cilvēka personību. Levs pauž ilgas pēc stingru robežu novilkšanas, taču problēmu rada tas, ka starp olšūnu un cilvēka personību nav nekādu skaidru robežu, bet ir tikai daudzmaz uzrādāma robeža. Ģenētiskajai ētikai, kas aizstāv cilvēka dabas svētumu, būtu vai nu jānoraida visa medicīna par tās iejaukšanos cilvēka dabā, vai arī sava noraidošā pozīcija jāmīkstina.…