Katra paaudze dod savu ieguldījumu jebkurā zinātnē, arī tās pētīšanas metodikā. Iepriekšējie sasniegumi kļūst par izzejas punktu izziņas metožu un līdzekļu tālākai attīstībai. Iepriekšējo sasniegumu apguve paver iespējas skaidri izdalīt metodikas struktūru tās attīstības noteiktā periodā.
Bioloģijas mācību metodikas kā zinātnes attīstības priekšnosacījums bija 18. un 19.gs lielie atklājumi dabas zinātnēs (1735.g.K.Linneja „Dabas sistēma”, šūnu teorija: zoologs T. Švāns 1839.g. un botāniķis M.Šleidens 1838.g.) , kā arī straujā tautsaimniecības attīstība. Pēdējais prasīja izglītotus cilvēkus, kuri spētu pētīt dabas bagātības un sekmētu to labāku izmantošanu.
Bioloģija blakus fizikai, ķīmijai un ģeoloģijai ir uzskatāma par mūsdienu dabaszinātņu nozari, kas apjoma un jaunatklājumu ziņā aizvien vēl aizņem ievērojamu dabaszinātnes daļu. Tāpēc arī bioloģijas mācību metodikā ir daudz kopīga ar vispārīgās dabaszinātnes metodiku. Metodika kā zinātne attīstījās, uzkrājoties metodiskiem atzinumiem no skolotāju personīgās darba pieredzes par racionālu bioloģijas mācīšanu. No viņu novērojumiem un prasmēm izkristalizējās vispārinājumi. Tos analizējot, grupējot un sistematizējot, apvienojot ar objektīviem pētījumiem radās bāze zinātniskām teorijām.
Bioloģijas (dzīvās dabas) kursam pamatā liekams bioloģiskais dabas zinību mācīšanas princips, kur atsevišķa indivīda dzīvi un organisma uzbūvi aplūko ciešā sakarībā ar to apkārtni, kādā šis indivīds parasti uzturās. Ķermeņa atsevišķo daļu uzbūves
īpatnības jāizskaidro ar funkcijām, kādas tām jāizpilda.…
