Šūnu teorija
Mācību par šūnu sauc par citoloģiju. Tās pirmsākumi meklējami XVII gadsimtā, kad 1665. gadā angļu zinātnieks Roberts Huks pirmo reizi mikroskopā ieraudzīja augu šūnu. Tā bija nedzīva korķa šūna. 1680. gadā Antoons van Lēvenhuks aprakstīja dzīvnieku šūnas.
Termins “protoplazma” rodas tikai 1825. gadā un to ieviesa Purkinjē (čehu zinātnieks). 1831. gadā Roberts Brauns atklāja kodolu. Tā rezultātā vācu zinātnikei Švāns un Šleidens noformulēja šūnu teoriju.
Šūnu teorijas pamatā tika likti divi principi:
1) visi dzīvie organismi sastāv no šūnām. Šūna ir visu dzīvo organismu struktūrālais un funkcionālais pamatelements.
2) visi daudzšūnu organismi ir izveidojušies šūnu dalīšanās un diferencēšanās rezultātā.
Šūnu teorijas tālākā attīstība saistīta ar vācu zinātnieka Rūdolfa Virhova vārdu. 1859. gadā tika izdots viņa darbs “Celulārā patoloģija”. Tajā viņš noformulēja vairākus svarīgus šūnu teorijas pamatprincipus:
1) ārpus šūnas nav dzīvības;
2) katra šūna rodas tikai no citas šūnas (Omnis cellula e cellula).
Virhova zinātniskiem darbiem ir liela nozīme gan bioloģijas, gan medicīnas tālākajā attīstībā. Medicīnas attīstībai bija ļoti nozīmīgi tas, ka R. Virhovs atklāja sakarību starp organisma patoloģiskajiem procesiem un noteiktām izmaiņām šūnu uzbūvē.…
