Vispārējā formā tie ir jautājumi par sabiedrības uzbūvi, cilvēka darbības motivāciju ir aplūkoti kopš seniem laikiem, taču nav zinātniskā socioloģija. XIX gs. vidū radās priekšnoteikumi, lai rastos socioloģija, kā zinātne: sākās visai straujas vienas paaudzes laikā samanāmas izmaiņas sabiedrībā, tā rezultātā pieauga interese par sociālajiem procesiem, to vadīšanas iespējām. radās metodoloģijas un pētnieciskais instrumentārijs sabiedrības zinātniskai izpētei. Platons uzskatīja –cilvēki dalās 3 daļās- prāts, drosme, iekāre. Aristotelis uzskatīja, ka viss ir vērsts uz gudrību nevis bagātību.
Socioloģijas, kā zinātnes uzdevumi:
1. Sabiedrības struktūru, tās institūti pētīšana;
2.Tipisku cilvēka uzbūves formu fiksēšana, aprakstīšana;
3.Sakarību noskaidrošana starp dažādiem cilvēku raksturojošiem parametriem un viņu attieksmes, uzvedības formām;
4. Prognozēt un palīdzēt plānot, vadīt sociālos procesus, pārmaiņas.
Socioloģijas kā zinātnes struktūra:
Socioloģiskos vētījumus mēdz iedalīt:
Teorētiķa socioloģija- empīriskā socioloģija,
Akadēmiskie pētījumi- lietišķie pētījumi.
Teorētiskā socioloģija: veido vispārējus priekšstatus par sabiedrību, sociālo faktu interpretācijas shēmas un modeļus.
Akadēmiskie pētījumi: nodarbojas ar fundamentāliem no konkrētas vietas un laika neatkarīgiem sabiedrības uzbūves un funkcionēšanas jautājumiem.
Lietišķie pētījumi- nodarbojas ar konkrētu sociālu parādību un procesu izpēti ar mērķi palīdzēt to optimālai vadīšanai.
…
