1948. g. Brehts ar sievu aktrisi Veigeli atgriežas Austrumberlīnē un līdz mūža beigām strādā galvenokārt par režisoru.
1949. g. Brehts iestudē lugu „Kuražas māte un viņas bērni” Berlīnes Vācu teātrī, ar ko rodas jauns teātris – „Berlīnes ansamblis”–, kurš oficiāli tiek atklāts 1949. g. 8. novembrī ar uzvedumu „Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati”. Teātra vadītājs ir Brehts, intendante – Veigele, bet kā režisori darbojas Ē. Engels un vairāki no Brehta skolēniem.
No 1949. g. līdz 1953. g. „Berlīnes ansamblis” mīt Berlīnes Vācu teātra telpās, bet no 1954. g. – Šifbauerdamas teātrī. „Berlīnes ansamblis” ir vienīgais viena dramaturga teātris savā laikā.
„Berlīnes ansambļa” repertuārā Brehts izvirzījis trīs tematiskas vadlīnijas:
1. norēķināšanās ar kapitālistisko un nacistisko pagātni;
2. sociālisma celtniecība;
3. klasiskā mantojuma un pasaules literatūras apgūšana.
Brehta kā režisora mēŗki:
1. jebkuru sabiedrību rādīt kā cilvēka radītu un pārveidojumu šķiru cīņas modeli;
2. paust sociālas atziņas un izskaidrot sabiedriskus notikumus;
3. ar tēlotās situācijas palīdzību dot iespēju skatītājam iespēju apzināties pašam savu sociālo stāvokli;
4. priecāties par to, kā sabiedriskā realitāte var ietekmēt cilvēka likteni.
Repertuāru „Berlīnes ansamblī” nosaka dramaturģijas sabiedriskais nozīmīgums un sociālā aktualitāte izrādes iestudēšanas laikā. Turklāt visām „Berlīnes ansambļa” izrādēm tika sacerēts fabulas izklāsts – šis teksts nodrukāts izrāžu afišās un programmās.
…
