Vācu dramaturgs, dzejnieks, prozaiķis, teātra teorētiķis un režisors, kurš teorētiski izstrādājis un praksē iedzīvinājis episkā teātra koncepciju.
1918. gadā Brehts iepazīstas ar dzejnieku un dramaturgu F. Verkindu. Viņa personības ietekmē Brehts uzraksta savus pirmos nozīmīgos literāros darbus – lugas „Bāls” un „Bungas naktī”, kā arī garo dzejoli „Leģenda par mirušo kareivi”.
Brehta sadarbība ar teātri sākas 1919. gadā, kad iestudē viņa lugu „Bungas naktī” (sākotnējais nosaukums „Spartaks”). Uzvedums Brehtu strauji padara slavenu.
Laika posms no 1918.g. līdz 1922.g. ir uzskatāms par Brehta daiļrades agrīno periodu, kurā ietilpst arī luga „Pilsētas džungļos” un dzejoļu krājums „Mājas sprediķi”. Šis dzejoļu krājums ieskicē vairākas tēmas un mākslinieciskos paņēmienus, kas spilgti izpaužas vēlākajā dramaturģijā. Kā izteiksmes līdzeklis šeit plaši izmantota parodija: tradicionālās reliģisko psalmu un korāļu formas tiek piepildītas ar uzsvērti naivu vai tieši pretēji – izaicinoši cinisku raksturu.
Brehta izpratnē cilvēks savā dziļākajā būtībā nav labs, kā to izprot ekspresionisti, bet gan drīzāk samaitāts. Brehts, līdzīgi savam priekštecim episkā teātra jomā E. Piskatoram, nepieņem ekspresionistu ideālistisko filozofiju, bet toties izmanto viņu formas sasniegumus.
20.g. vidū Eiropas teātrim ir raksturīga vēlme apstrīdēt trafaretos estētiskos priekšstatus par to, kā būtu jāiestudē klasika. Jaunie režisori grib atbrīvot skatuvi no pārliekas greznības un svinīgas patētikas, kas šai laikā Vācijā tiek uzskatīta par lugu neatņemamu sastāvdaļu. …
