Ar „Kuražas māti” reāli rodas jauns teātris „Berlīnes ansamblis”, kurš tiek atklāts 1949. gada 8. novembrī, kad tiek izrādīts uzvedums „Lielgungs Puntila un viņa kalps Mati” Brehta un Engela režijā. Teātra vadītājs ir Brehts, bet intendante- Veigele. Brehta mērķis nav iestudēt tikai savas lugas, bet arī klasiskus darbus, meklējot tajos sociālas likumsakarības, kas varētu būt aktuālas. Brehta iestudējumos ir manāmas tēmas: norēķināšanās ar kapitālistisko un nacistisko pagātni., sociālisma celtniecība, klasiskā mantojuma un pasaules literatūras apgūšana. Savukārt, lugas mērķi bija: šķiru cīņas modeļi, paust sociālās atziņas, situācijas par sociāliem stāvokļiem, priecāties par dzīvi. Lielu vērību Brehts pievērš aktieru audzināšanai ar repertuāra palīdzību. Repertuāra „klasikas līnijas” kalpo galvenokārt aktieru profesionalitātes celšanai. Izrādēm tiek sacerēts fabulas izklāsts, teksts tiek nodrukāts izrāžu afišās un programmās. Tādējādi Brehts visu savās izrādēs- masu skatus, mizanscēnas, aktieru žestus, mūziku, dekorācijas un tekstu- cenšas pakļaut vienam mērķim- izstāstīt fabulu.
Verners Hehts grāmātā „Bertolds Brehts”: viņa dzīve un darbi” dod striktu Brehta mēģinājumu režijas plānu, kas sastāv no 16 fāzēm: lugas analīze, pirmā skatuves iekārtojuma apspriešana, lomu sadale, lasīšanas mēģinājums, uzstādījuma mēģinājums, uzbūves mēģinājums, detaļu mēģinājumi, caurlaides mēģinājumi, kostīmu un masku apspriešana, kontroles mēģinājumi, tempa mēģinājumi, ģenerālmēģinājumi, „izrunāšanas” mēģinājumi, „Pirmsizrāde”, labojuma mēģinājumi, atklātā pirmizrāde.
Visprecīzāk „Berlīnes anasambļa” izrāžu atmosfēru, iespējams, raksturo Brehta pēdējais iestudējums „Galileja dzīve”, jo tā tiek uzskatīta par vispersonīgāko Brehta lugu.
Brehts mirst ar sirdstrieku 1956. gada 14. augustā. Teātris turpina savu darbu. Vāgele līdz savai nāvei 1971. gadā ir teātra intendante. Katrai izrādei ir izgatavotas ap 1000 fotogrāfiju, no tām atlasītas no 600-800. Šīs fotosērijas kopā ar izrādes fabulu un režisora doto lugas analīzi tiek izdotas īpašās „modeļu grāmatās”. Pazīstamākās ir „Antigone”, „Kuražas mātei un viņas bērniem”, „Karāras kundzes šautenēm”, „Galileja dzīve”.
Par Brehta netiešiem skolniekiem sevi atzīst arī tādas modernās režijas autoritātes kā Pīters Bruks un Džordžo Strēlers.
…
