Cilvēka attīstības procesā notiek uzvedības scenārija programmēšana.
Bērna personība attīstās, apgūstot paaudžu sociālo pieredzi nepārtrauktā saskarsmē un sadarbībā ar citiem cilvēkiem. Personība nav pakļauta gadījuma ietekmēm un neveidojas stihiski. Jau no pirmajām dzīves dienām bērns ar saviem ģenētiskajiem priekšnosacījumiem nonāk apzinātas, mērķtiecīgas vecāko paaudžu iedarbības lokā. Jebkura ārēja ietekme „iziet” caur bērna iekšējo pasauli, kurai piemīt individuāla savdabība.
Neviens divgadīgs mazulis neapjauš savu dzīves scenāriju un visbiežāk to neapjauš arī pieaugušie. Tomēr, ja cilvēks par to sāk domāt, apzināt analizēt savu rīcību dzīves laikā, viņš var saskatīt zināmas likumsakarības un tad, ja nepieciešams, apzināti koriģēt savu rīcību. Ļoti bieži gribas sevi apmānīt- man tā nav, ar mani viss ir kārtībā, tikai citiem gadās visādas problēmas.
T.A. Hariss norāda, ka pastāv 4 dzīves scenāriji.
-Es neesmu labs- Tu esi labs.
- Es neesmu labs- Tu neesi labs.
-Es esmu labs- Tu neesi labs.
-Es esmu labs- Tu esi labs. …