Autisms
Autisms (grieķu autos – pats) – slimīgs psiholoģisks stāvoklis, ierobežota kontaktēšanās ar ārpasauli, noslēgšanās sevī.
Autisms ir difūzu attīstības traucējumu variants, kam raksturīga:
patoloģiska vai traucēta attīstība, kas manifestējas pirms trīs gadu vecuma;
raksturīgs patoloģiskas funkcionēšanas veids visās trijās psihopatoloģijas sfērās:
– sociālā mijiedarbībā,
– ierobežotā komunikācija,
– stereotipiskā un vienveidīgā uzvedībā.
Šīm specifiskām diagnostiskām pazīmēm parasti pievienojas vēl vairākas citas nespecifiskas grūtības, piemēram, fobijas, miega un ēšanas traucējumi, uzbudinājuma lēkmes un (pret sevi vērsta) agresivitāte. Autisms ilgst visu mūžu, tas ietekmē veidu, kā persona komunicē un izturas pret apkārtējiem cilvēkiem. Bērniem ar autismu spēja veidot draudzību ir ierobežota, tāpat ierobežota ir arī viņu spēja saprast citu cilvēku emocijas. Dažiem bērniem (bet ne visiem) ir arī mācīšanās traucējumi.
Autisma traucējumu triāde:
sociālās mijiedarbības traucējumi;
sociālās saskarsmes traucējumi;
sociālās izpratnes un izdomas traucējumi.
Autisma izpausmju iedalījums:
autisms ar autiskiem pārdzīvojumiem;
stereotipiska, vienveidīga uzvedība ar pārņemtības elementiem;
savdabīgi runas traucējumi.
Autisms ir kompleksa attīstības nespēja, kas dažādiem cilvēkiem izpaužas atšķirīgi.
Autisma cēloņi
Psiholoģiskie cēloņi – viens no iemesliem, ka indivīdam, kam ir autisms, neizdodas attīstīt prāta teoriju – apzināšanās, ka citi cilvēki uzvedas pēc savas pārliecības, nodomiem un citiem mentālajiem stāvokļiem, bet nebalstās uz informāciju, ko nav iespējams zināt.
Bioloģiskie cēloņi – ir pētījumi, ka ģenētiskā predispozīcija ir 6–8 reizes lielāka. Daži pētnieki autismu saista ar prenatālām vai dzemdību komplikācijām, toksisku vielu ietekmi. Autisma etioloģija ir multifaktorāla.
…
