Pašvērtējums, tā veidošanās. Bērna pašvērtējums sākas ar vecāku bezierunu mīlestību, un tas veidojas, kad vecāki pamudina viņu attīstīt visus sava “es” aspektus. Bērna pašvērtējums kļūst par drošu pamatu veselīgai augšanai un attīstībai visās jomās – sociālajā, emocionālajā, fiziskajā, intelektuālajā un garīgajā jomā.Bērnam dodoties skolas un rotaļu biedru pasaulē jāsastopas ar pieredzi, kas var iedragāt viņa pašvērtējumu. Septiņu un astoņu gadu vecumā bērna paštēlu sāk noteikt viņa grupa un neoficiālā sociālā hierarhija skolā un spēļu laukumā. Bērni tiešām salīdzina un klasificē paši sevi. Ja bērns skolā cīnās ar grūtībām mācībās, ja viņam ir grūti iegūt draugus vai sportisko spēju ziņā viņš atpaliek no saviem vienaudžiem, viņa pašvērtējums var būt satricināts.Deviņu vai desmit gadu vecumā individuālās attiecības ar draugiem var kļūt sarežģītākas. Vienā dienā bērna labākais draugs var kļūt par viņa niknāko sāncensi, kas sagādā viņam ļoti lielus pārdzīvojumus. Pāreja uz pubertāti izraisa hormonu vētras un spējas emocijas. Divpadsmitgadīgs bērns var justies apbēdināts par ātrāku vai lēnāku fizisko attīstību salīdzinājumā ar saviem vienaudžiem.Tas, ko bērni sev pastāvīgi atkārto, ietekmē viņu pašsajūtu un sekmes skolā, sociālajās institūcijās, sportā – visos dzīves aspektos. Šie uzskati atspoguļo bērna pozitīvu vai negatīvu paštēlu un viņa pasaules uzskatu. Kad aprit vienpadsmit vai divpadsmit gadu, daudzas jaunas meitenes sāk izjust sociālo modeļu uzspiestos ierobežojumus viņu gaidām.Bērni vienpadsmit un divpadsmit gadu vecumā sāk izjust vispārīgas dusmas par pasaulē saskatītajām nepilnībām. Viņi kļūst ideālistiski, viņu dusmas var vērsties pret vides postīšanu, nežēlību pret dzīvniekiem vai bezpajumtnieku stāvokli (veidojas jaunības maksimālisms???).…
