Bērna raksturīgās attīstības likumsakarības pirmsskolas un jaunākajā skolas vecumā

Es – vērtējuma nozīme pozitīvas saskarsmes veidošanā
„Es vēstījums paredzēts tam, lai bērns vai pieaugušais sarunbiedrs sadzirdētu un saprastu mūs. Ja nedarām zināmu, ko jūtam, cilvēkam gluži vienkārši tas var neienākt prātā.” (J. Gipenreitere, Turpinām saprasties ar bērnu, Vai tā? 163.lpp.)

Bieži ir tā, ka pieaugušais bērnam saka, „ja tu tā darīsi, es būšu dusmīga” vai arī „nedari tā, es apvainošos”, bērns šos mūsu izteicienus var neizprast un tādējādi pieaugušā un bērna starpā veidosies konfliktsituācija. Svarīgi runājot ar bērnu teikt konkrēti, kas satrauc, kāpēc būšu dusmīga, izskaidrot tās lietas, ko bērns dara nepareizi un izrunāt sekas. Bērns no pieaugušā rīcības mācās un atdarina to, var sākt manipulēt ar vienaudžiem vai jaunākiem bērniem, ar līdzīgām frāzēm varētu vērsties pret savu vienaudzi, tā vietā, lai izrunātos, lai paskaidrotu savu viedokli un uzklausītu draugu.
Ļoti svarīga pozitīvas saskarsmes veidošana ir vecākiem, pieaugušajiem ar visu vecumu bērniem - sākot no pirmsskolas vecuma bērniem, pusaudžiem, kā arī ar citiem ģimenes locekļiem, kolēģiem, līdzcilvēkiem. Bērns redz kā ģimenē pieaugušie izturas viens pret otru, arī no šīm attiecībām, savstarpējās prasmes izrunāt lietas, bērns mācās, pat tikai pasīvi vērojot vecākus no malas. Ja mēs pieaugušie nemācēsim ar cieņu un pacietību uzklausīt savus līdzcilvēkus, tad nav ko brīnīties, ka vienā brīdī bērns sāks ar mums rupji runāt, uzkliegt, neklausīties mūsu teiktajā.
…