Viens no nozīmgākajiem mesiāniskā ekspresionisma darbiem ir Kaizera drāma „Kalē pilsoņi” , publicēta 1914.gadā. sižeta pamatā ir franču rakstnieka Žana Frosarta motīvs par sešu Kalē pilsoņu labprātīgu došanos nāvē, lai angļu iekarotāji saudzētu viņu skaisto pilsētu. Kaizers uzskata, ka civilizāciju no krīzes izpestīt un morāli atjaunot var ārkārtēja varoņu rīcība. Kaizera daiļrades analīzē mūsdienās uzsvērts, ka mesiāniskās idejas ir novecojušas vairāk nekā skaudrā cilvēka psihes deformāciju analīze, jo tā darbos attēlota daudz uzskatāmāk un konkrētāk. Kara laikā Kaizers rada virkni darbu, kuros izpaužas mesiānisks nākotnes sludinājums un cilvēka individualitātes sašķelšanās realitātes ietekmē, visspilgtāk triloģijā- „Korallis” un „Gāze” pirmajā un otrajā daļā-, kurā apskata vienas dzimtas pārstāvju likteņus naturālismam atšķirīgā manierē. Viņš akcentē personu pakāpenisku individuālo iezīmju izzušanu. „Gāzes” pirmajā daļā tēlu attiecībās atklājas civilizācijas virzības saistība ar humānisma tradicionālo priekšstatu degradāciju.
Pāreja no mesiāniskā uz grotesko skatījumu, kas atklāj šaubas un vilšanos agrākajos tēlos vērojama Ernsta Tollera dramaturģijas attīstībā. Lugā „Pārvērtība” atklāta ideāla nākotnes vīzija. Autora darbos ir autobiogrāfiskas iezīmes, kas saistās ar autora sarežģīto dzīves gājumu. Tollers jau bērnībā juties nepieņemts, kara satricinošais iespaids, un vēlāk arī nodošanās sociālisma ideāliem, kas noved pie vairākkārtējiem apcietinājumiem un cietumā top nozīmīgi autora darbi.
Mesiāniskā ekspresionisma dramaturģijā raksturīga ir monoloģiska tipa formā izsekota varoņa pozīciju maiņa, kā tas ir arī „Pārvērtībā”. Vācu literatūrzinātnē šāda tipa darbu raksturojumā nostiprinājies apzīmējums Stationendrama, kam latviešu zinātniskajā literatūrā nav precīza atveida, piemērotākais varētu būt apziņas drāmas apzīmējums, kas nosaka, ka lugas ainu nomaiņu nosaka centrālā varoņa izmaiņas attieksmē pret apkārtējiem procesiem.
Lugā „Cilvēks masa” atspoguļojas vilšanās cerībās, kas pastāvējušas tikai neilgu brīdi. Lugā ir tuvi galvenās varones un autora uzskati- noraidoša attieksme pret vardarbības jebkādu izpausmi.
Apcietinājumi autora rāda skepsi, kas atklājas arī darbā „Hinkemans”- pēckara traģēdijā, kurā tiek apzināts un apjēgts notikušais. Caur varoni atklāta 20.gs. Vācijas sabiedrība kopumā. Tollers uzskata, ka sabiedrībai nav nākotnes cerību, jo tai trūkst žēluma pret cilvēku, tas apliecina autora vilšanos revolucionārajos ideālos un personisko skepsi, kā arī ekspresionismam raksturīgi mesiānisma un groteskas elementu līdzāspastāvēšanu.
Teātrī ekspresionisma dramaturģija nostiprinās Pirmā pasaules kara beigu posmā. Viens no pirmajiem bija Zorges „Ubags” iestudējums Berlīnes Vācu telatrli 1917.gadā Reinharta režijā, tālāk sekoja Hāzenklēvera „Dēls” iestudējums Riharda Veiherta iestudējums Minhenes teātrī un Karla Heinca Martina iestudētā Tollera „Pārvērtība” Berlīnes teātrī „Tribīne”. Izrādēs atklājas ekspresionisma teātrim būtiskas iezīmes, piemēram, darbības telpas minimālisms, prožektoru gaismas staru fiksējums tumšā telpā uz attiecīgo varoni. Teā tra zinātniece Ērika Fišere-Lihte definē ekspresionisma mākslas uzdevumus- 1) uzveduma izejas punkts ir lugas teksts, kas nosaka tālāk visu uzveduma elementu hierarhiju, 2) drāma ir tikai uzveduma pamats, uzvedumā ir vēlami arī pārveidojumi saskaņā ar režisora ideju, 3) teātra idejas un vēlmes nosaka vēlme atklāt ideju. Atšķirībā no iepriekš veiktās teksta analīzes, ekspresionisma teātrī pietika ar abstrakti formulētu centrālo ideju. Šādi ekspresionisma režijas elementi saskatāmi arī klasikas uzvedumos, piemēram, F.Šillera lugas „Vilhelms Tells” iestudējums 1919.gadā. Hāzenklēvera un Zorges lugām radniecīga ir 1920.gadā publicētā Arnolta Bronnena luga „Tēva nogalināšana” ar tajā ietverto kaismīgo protesta garu, bet tēlu sistēmas koncentrētībā norišu dinamikā tuvinās Bertolta Brehta agrīnajai daiļradei.
…
