Reliģija neatkarīgajā Latvijā tika uzskatīta par kultūras faktoru un tikumības labāko veicinātāju. Kārlis Irbe, Teodors Grīnbergs, Antonijs Sprigovičs un Jānis Pommers – izcilas personības, kas bija Baznīcas vadības priekšgalā, - uzskatīja Baznīcas un valsts kopā turēšanos par dabisku simbiozi. Latvijas garīgās dzīves uzturēšanā liela nozīme bija jau 20. gados pieņemtajiem valdības lēmumiem. Būtisks bija likums, kas paredzēja, ka Latvijā baznīca ir šķirta no valsts. Tomēr tas nenozīmēja valdības neieinterisētību. Svarīgs lēmums tika pieņemts Izglītības ministrijā – tas bija likums par reliģijas mācības ieviešanu skolu programmās(vecāki drīkstēja izlemt vai bērniem apmeklēt to).
Ievērojamākā un daudzskaitlīgākā (55.1 %) valsts konfesija bija luterticība. 1922. gada 23. februārī par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapu ievēlēja Kārli Irbi (1861-1934). No 1888.g. līdz 1905. gadam viņš bija Dzērbenes un Drustu draudzes mācītājs. Neatkarīgās Latvijas pirmos desmit gadus Evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturē varam saukt par bīskapa K. Irbes laikmetu(ļoti izcila personība).…
