Banku tiesības konspekts kontroldarbam
Bankas jēdziens un kredītiestādes jēdziens
Kredītiestāde:
1. banka — kapitālsabiedrība, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no neierobežota klientu loka, savā vārdā izsniedz kredītus un sniedz citus finanšu pakalpojumus,
2. elektroniskās naudas institūcija — kapitālsabiedrība, kas emitē un apkalpo elektronisko naudu un kas nav banka.
Tādējādi Kredītiestādes jēdziens ir plašāks, jo konkrētajā gadījumā ar kredītiestādi saprotama arī elektroniskās naudas institūcija.
Banku sistēmas vispārējais raksturojums, vēsture
Vēsturiski bankas darbības pirmsākumi radās līdz ar tirdzniecības attīstību. Lai norēķinātos par pirkumiem ar svešzemju tirgotājiem, bija nepieciešams mainīt naudu. Tāpēc atsevišķu viduslaiku pilsētu tirgos sāka ieplūst citu zemju nauda un tās mainīšana parasti notika pilsētas tirgus laukumā. Vēsture liecina, ka pirmie naudas mainītāji bija itālieši. Viņi naudas mainīšanas operāciju veikšanai izmantoja galdu vai solu, kuru novietoja tirgus laukumā. Līdz ar to arī termins banka aizgūts no itāļu valodas vārda banco (galds, sols). Tajā gadījumā, ja kāds no tirgotājiem mēģināja naudas mainīšanas laikā piekrāpt savu klientu, viņa galds vai sols tika salauzts. Tādā veidā tika sodīts tirgotājs par negodīgu rīcību un tas jau nozīmēja bankrotu.
Banku rašanās ir saistīta ar to pakalpojumu sniegšanu, kas skāra galvenokārt zelta un citu dārgmetālu glabāšanas un pārvadāšanas problēmas. Zināms, ka uz attālākām vietām to pārvadāšana bija riskants pasākums, jo ļoti bieži ceļā varēja uzbrukt laupītāji un dārgmetālus atņemt. Tāpēc tirgotāju vidū radās doma, vai nevarētu nodot zeltu glabāšanā juvelieriem, kuriem bija uzceltas speciālas dārglietu glabātuves un pagrabi.
Juvelieri labprāt pieņēma dārglietas glabāšanā, bet par šādu pakalpojumu viņi iekasēja no tirgotājiem noteiktus procentus jeb augļus. Juvelieri kā apliecinājumu tam, ka zelts atrodas viņu glabātuvēs, izdeva uzrakstītu uz tā īpašnieka — tirgotāja — vārda noteiktu dokumentu; sākotnēji tās bija vērtības zīmes, bet vēlāk jau tika izrakstīti vekseļi. Tos varēja izmantot, lai samaksātu par pirkumiem. Tādējādi tirgotājiem bija iespēja pārvietoties no vienas pilsētas uz otru daudz drošāk, līdzi ņemot tikai dokumentu kā dārgmetālu noguldījuma apliecinājumu, kas vienlaicīgi kalpoja arī kā maksāšanas līdzeklis. Šo funkciju nostiprināšanos veicināja arī bruņinieku ordeņi, it īpaši Templiešu ordenis, kuru uzdevums vidējos viduslaikos bija raudzīties par tirdzniecības infrastruktūras drošību.
Ar laiku, kad zelta krājumi pagrabos kļuva ievērojami, bet tā kustība bija niecīga, zelta uzglabātāji sāka saprast, ka uz noguldītā zelta rēķina viņi varētu iegūt papildu augļus, to aizdodot tiem, kuri nonākuši īslaicīgās finansiālās grūtībās.
Attīstoties naudas apgrozībai, tirgotāju un augļotāju slānim, zelts arvien biežāk tika pieņemts glabāšanā un aizdots pret procentiem. Līdz ar to sāka rasties pirmie baņķieru nami, kuri būtībā bija augļotāju uzņēmumi. Banku darījumi it īpaši attīstījās 14. gs. Itālijas, Vācijas un Holandes pilsētās, bet vēlāk lielākajos tirdzniecības centros — Amsterdamā, Venēcijā, Hamburgā — radās žirobankas. To galvenā funkcija bija bezskaidras naudas pārskaitīšana no viena konta uz otru kā savas zemes, tā arī starpvalstu ietvaros.
Attīstoties tirgus saimniecībai, 17. — 18. gs. notika arī strauja banku attīstība, it īpaši Lielbritānijā. Bankas ne tikai aizdeva metāla naudu, bet arī sāka kreditēt uzņēmējus, izsniedzot parādzīmes (banknotes) un veicot citas ar naudas apgrozību saistītas operācijas. Šajos apstākļos radās nepieciešamība veidot speciālu institūciju, lai koncentrētu emisijas operācijas valstī vienas bankas rokās, kuru kontrolētu valdība. Tādējādi tika likti pamati banku sistēmas izveidošanai. Tādējādi tika likti pamati banku sistēmas izveidošanai. 17.gadsimtā viens no Amerikas štatiem arī izlaida apgrozībā papīra naudu, kas kara dēļ izveidojās kā neveiksmīgs pasākums, un pēc sešdesmit gadiem papīra naudu atkal aizstāja ar sen ierastajām monētām, kas gan nebija ilgi, jo 18.gadsimtā atkal ieviesa papīra naudu. Eiropa sāka lietot savu papīra naudu 18.gadsimtā, un pirmā valsts, kas to izlaida, bija Francija. Papīra naudai bija vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar metāla naudu - tā bija ērtāka, vieglāk pārnēsājama un glabājama, un grūtāk viltojama. Tomēr pirmā pieredze Eiropā arī cieta neveiksmi, un pēc kāda laika to aizvietoja ar metāla naudu.
Privātajām bankām sākot izdot arī parādzīmes jeb naudas banknotes, parādījās nepieciešamība kontrolēt banknošu drukāšanas procesu no valsts puses. Šī loma tika uzticēta valsts bankai, kas vēlāk pārņēma naudas emisijas funkciju.
Šobrīd valstīs pastāv divi veidi bankas – valsts centrālā banka un privātās bankas jeb komercbankas, kas veido divpakāpju (līmeņu) banku sistēmu. Pirmā līmeņa bankas ir valsts centrālās bankas, savukārt otrā līmeņa bankas ir valstī esošās kredītiestādes un komercbankas.
