Stārķveidīgo putnu kārtā apvienoti vidēji un lieli (galvenokārt tropu un subtropu) putni, kas ietilpst 5 atšķirīgās dzimtās. Tiem raksturīgs garš knābis, kakls un kājas – pielāgojumi barības meklēšanai, brienot seklā ūdenī – īsa aste, noapaļoti spārni. Visi, izņemot balto stārķi, saistīti ar ūdeņiem vai purviem. Pārtiek no dažādiem sīkiem dzīvniekiem, kurus atrod uz zemes vai seklā ūdenī.
Stārķu dzimta (Ciconiidae). Visiem pazīstams ir baltais stārķis (Ciconia ciconia). Par šo sugu vairāk nekā par jebkuru citu, vienmēr ir rūpējušies cilvēki. Baltais stārķis ir labi saradis ar cilvēku, dzīvo pie lauku mājām, dažreiz taisni uz kādas ēkas jumta, jo cilvēks pret stārķi kopš seniem laikiem izturējies saudzīgi. Daudzas tautas uzskatījušas šo putnu par svētu. Arī latvieši. Par to liecina stārķa otrais vārds – svētelis. Baltais stārķis ir gājputns. Tas ziemo ļoti tālu no dzimtenes. Mūsu stārķi ziemu pavada Āfrikas dienvidos – viņpus ekvatora. Latvijā stārķi pārlido marta beigās vai aprīļa pirmajās dienās – laikā, kad sarosās tārpi, kukaiņi, vardes.
Balto stārķu pāris mēdz perēt vienā un tajā pašā ligzdā vairākus gadus pēc kārtas. Reizēm viņi ligzdas būvē pilnīgi patstāvīgi, sanesot žagarus kāda lielāka ozola zaru žāklē, eglē, kam vētras nolauzta galotne, uz veciem mūriem, uz ūdenstorņa vai pat elektrolīnijas staba galā, bet ļoti labprāt stārķi vij ligzdas uz cilvēku izliktām pamatnēm – tikpat labi kokos, kā šķūņa vai kūts jumta čukurā. Kad ligzda pielabota ar jauniem žagariem un izklāta ar svaigiem salmiem un kūlu, stārķu mātīte iedēj tajā parasti četras vai piecas olas. Tās ir baltā krāsā, krietni lielākas, protams, par vistu olām. Perē pārmaiņus tēviņš un mātīte. Pēc izskata viņus atšķirt ir diezgan grūti. Spalvu krāsa abiem vienāda, tikai augumā tēviņš ir nedaudz lielāks.
Perēšana baltajiem stārķiem ilgst mazliet vairāk par mēnesi. Mazuļi, kā jau ligzdguļiem, no olām izšķiļas nevarīgi.
…
