Jēdziens „intelektuālais īpašums” parasti apzīmē dažādus nemateriālus objektus, kurus raksturo to nemateriālā daba un fakts, ka šos faktus var izteikt novērtēt un izteikt naudā vai citos mantiska rakstura ekvivalentos. Intelektuālais īpašums reizē ir arī juridiska kategorija ar noteiktu saturu, to lieto, lai apzīmētu virkni tiesību, kuras saistās ar nemateriāla rakstura objektiem. Tiesisku monopolu uz nemateriālas dabas objektiem var garantēt tikai ar tiesību palīdzību, tādēļ likumdošanas ceļā tiek noteikts, kā uz atsevišķu veidu nemateriāliem objektiem ekskluzīvas to izmantošanas tiesības ir šo objektu radītājiem vai citām likumā paredzētām personām.
Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija, noteikts, ka konvencijas izpratnē par intelektuālo īpašumu tiesības, kas attiecas uz: Literārajiem, mākslinieciskajiem un zinātniskajiem darbiem; Mākslinieku interpretētāju interpretācijām un aktieru izpildītāju izpildījumiem, fonogrammām un radioraidījumiem; Izgudrojumiem jebkurā cilvēku darbības jomā; Zinātniskajiem atklājumiem; Dizainparaugiem un industriālajiem modeļiem; Preču, tirdzniecības un pakalpojumu zīmēm, kā arī komercnosaukumiem un firmas zīmēm; Aizsardzību pret negodīgu konkurenci.
Un visām citām tiesībām, kas attiecas uz intelektuālo darbību industriālajā, zinātniskajā, literārajā un mākslinieciskajā jomā. Ar intelektuālo īpašumu saprot autortiesības un blakustiesības, preču un tirdzniecības zīmes, ģeogrāfiskos nosaukumus, rūpnieciskos dizainparaugus un modeļus, patentētus izgudrojumus, pusvadītāju izstrādājumu shēmu topogrāfijas un neizziņotu informāciju.…
