Gazele
Gazele ir mīlas dzeja.
Gazele kā persiešu dzejas žanrs, kas radusies 10.gs. Tā sastāv no pantiem ar atskaņām un piedziedājumiem. Katrs pants ir atšķirīgs un var šķist, ka katrs no tiem atsevišķi veido dzejoli. Tīri simboliski šādu gazeles iezīmi varētu salīdzināt ar krellēm. Gazele ir krelles, bet panti ir pērles tajās. Katra pērle pati par sevi ir skaista un neatkarīga, bet kopā tās veido pērļu virteni – krelles. Tāpēc gazele drīzāk ir nevis dzejolis, bet gan dzejoļu (pantu formā) kopums. Interesanta gazeles pantu iezīme ir tā, ka tiem ir jānoslēdzas noteiktā veidā, kā perioda noslēgumam, kas parādās panta otrās rindas beigās. Kamēr katra panta pirmā un otrā rindas abas kopā bieži noslēdz kādu domu, tās pašas par sevi var būt atsevišķas domas ar savu devu neatkarības vienai no otras. Parasti gazeles sastāv no 5 līdz 15 pantiem. Katra panta otrā rinda noslēdzas ar piedziedājumu. Piedziedājums ir vārds vai īsa frāze, kas nav garāka par 3 vārdiem. Gazeles īpatnība ir arī tā, ka tajā ir patstāvīga atskaņa (mono atskaņa), kas tiek lietota katra piedziedājuma beigu zilbē. Šī atskaņa tiek izmantota 2 reizes pirmajā pantā un 1 reizi katra nākamā panta otrajā rindā. Tātad, ja gazelē ir 15 panti, šī atskaņa izskanēs 16 reizes. Katra gazeles pantu rinda ir vienāda izmēra. Interesanti ir arī tas, ka gazelēm jau no to pirmsākumiem nav nosaukumu.
Pazīstamākie gazeļu dzejnieki austrumos (no kuriem daļa ir bijuši arī mistiķi) ir Ialal al-Din Muhammad Rumi, Hafiz, Fuzuli, Mirza Ghalib un Muhammad Iqbal.
…
