Austrumeiropas valstu tiesības viduslaikos

8., 9.gadsimtos daudzas Viduseiropā un Austrumeiropā dzīvojošās slāvu ciltis bija ieņēmušas stabilas dzīvesvietas Franku impērijas un Bizantijas impērijas pierobežā. Slāvi dzīvoja dzimtās, kas sastāvēja no lielajām ģimenēm. Viņus saistīja arī kopīgais dzimtas zemes īpašums un dzimtas kopdzīves nerakstītie likumi. Dzimtām palielinoties, to piederīgie atdalījās, aizņēma citus zemes īpašumus un veidoja jaunas dzimtas. Dzimtas varēja apvienoties plašās dzimtu savienībās. Katru no tām vadīja vecākais – virsaitis. Dzimtu savienību vecākie veidoja slāvu aristokrātiju. Savienības teritorijas centrā cēla pilsētu. Tā bija reliģiskais, politiskais un militārais centrs. Ar laiku pilsētu skaits pieauga.
Šādas savienības varēja apvienoties kņaza vadībā. Dzimtā kņazu parasti nebija. Ilgu laiku kņazus izvēlēja – parasti no vienas dzimtas. Poļiem tie bija Pjasti, čehiem – Pržemisloviči u.c.. Kņazi iztiesāja dzimtu strīdus. Nederīgu kņazu izraidīja. Kņazu ievēlēšanai un citu svarīgu jautājumu izlemšanai sasauca veči, tajā lēmumus pieņēma tikai vienbalsīgi. Līdz ar kņaziem un karadraudzi radās bajāru kārta. Kopš senlaikiem slāviem bija arī vergi. Slāvi bija daudz iemācījušies no romiešiem un bizantiešiem. Viņi būvēja aplenkuma mašīnas, dzelzs tarānus, lielas katapultas.
Slāvi bija pagāni. Viņi no Bizantijas pārņēma kristīgo ticību un kristīgo kultūru. …