A.Upīts "Klemansa Perjē nāve". Klemansa Perjē emocijas noveles gaitā

Prieks
„Klemenss Perjē skatījās turpu un smaidīja. Labi trāpījusi versaļiešu granāta! Vēl pēc divdesmit astotā tur varēja redzēt vāļājamies četru insurgentu līķus.”
Klemenss Perjē izjūt prieku, skatoties kā tiek nogalināti cilvēki, viņš viņus uzskata par vainīgiem un nodevējiem.

Naids
„(..) Un domāju: nolādētie izbēgušie insurgenti dedzina atkal. Bet izrādās, ka tur sakrauts petroleju aplaisīts malkas sārts un tās maitas dedzina kopā”
Viņš izjūt naidu pret šiem notiesātajiem.

Vientulība
„Vispirms – es tagad esmu gluži viens. Jūs zināt, Luisjens man ir aizgājis pie insurgentiem. (...) Un, otrkārt, man rūpes Ogista dēļ”
Jūtas vientuļš, tāpēc nevar atsākt darbu veikalā.

Apmulsums
„(..) Nesaprātā Perjē kungs atgriezās sava namiņa priekšiņā.
Viņš bija apmulsis, mazliet pat tā kā uztraukts. Ko tas tā savādi izturas? Vai viņš, Klemenss Perjē, nebij kārtīgs pilsonis un viens no pašiem pirmajiem neapsveica valdības karaspēku pie Senklū vārtiem?...”
Apmulsis par Žonara izturēšanos.…