1. Augļkopības nozares Latvijā raksturojums
Augļkopība Latvijā kā nozare pastāv jau ļoti sen – pirmās liecības par augļu dārziem ir datētas 14. gadsimtā, bet sīkāka informācija par dārzu lielumiem un augļu koku šķirnēm ir atrodama no 19. gadsimta. Tomēr nozares pārstāvji norāda, ka nozare atbilstoši tirgus prasībām sākusi attīstīties tikai ap 2000. gadu. Tātad krietni vēlāk nekā pārējās lauksaimniecības nozares. Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem, iespējams, ir tieši tradīcijas un priekšstati, kas saglabājušies vēl no pirmās brīvvalsts un vēlāk – kolhoza laikiem, kad ābolu audzētāji orientējās uz pārstrādi ar garantētu noietu (sulu un vīna ražošanu), bet ogas saimniecībās lielākoties audzēja pašpatēriņam vai sezonas laikā realizēja tuvējās pilsētas tirgū. Šī attieksme, kas daļēji saglabājās arī pēc neatkarības atgūšanas, kavēja pārmaiņas un bremzēja nozares attīstību kopumā. (Kapitāls, Latvijas augļkopība starta taisnē.11.2009).
Otrkārt, atšķirībā no citām lauksaimniecības nozarēm augļu un ogu dārzu ierīkošanainepieciešamas lielas investīcijas. Savukārt atdevi no ražošanā ieguldītajiem līdzekļiem var gaidīt ne ātrāk kā pēc pieciem, nereti astoņiem gadiem. Ražošanā ieguldīto līdzekļu aprite, kas lauksaimniecībā jau tā ir gausāka nekā citās uzņēmējdarbības jomās, augļkopībā ir īpaši lēna. Tāpēc ar to nevar nodarboties, cerot uz ātru peļņu. Šī nozare prasa pacietību nevis dažu, bet daudzu gadu ilgumā. Ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā un citur pasaulē augļkopība ir ģimenes bizness, ko pārmanto no paaudzes paaudzē kopā ar uzkrāto pieredzi un zināšanām. (Kapitāls, Latvijas augļkopība starta taisnē.11.2009).
…
